Sveikas meitenes!
Šis būs ļoti garš jautājums, ceru, ka neliksies garlaicīgs.
Pirms tēmas izveides izpētīju vecākas sarunas, bet vienīgais, ko atradu bija pieredze Latvijā.
Tā ir sanācis, ka plānoju bērnu Norvēģijā. Valodu nedaudz zinu, kā arī daudzi runā angļu valodā, bet tik un tā – pie ārsta doties vienai pašai svešā valsti nešķiet kā kaut kas patīkams. It īpaši manā gadījumā.
Iepriekšējās sarunās tika apspriests, vai vīrietim vajadzētu būt klāt USG, ārstu apmeklējumos, dzemdībās kontrakciju vai pašu dzemdību laikā. Manā gadījumā ir nedaudz citādāk. Pastāstīšu, kāpēc...
Iepriekšējās grūtniecības laikā biju viena, jo puisis atradās Norvēģijā. Viena gāju uz USG, devos uz amniocentēzi, kā arī biju viena, kad atklājās, ka bērnam ir 13 trisomija un nācās pārtraukt grūtniecību, pirms kuras tika veikta atkārtota amniocentēze mazuļa asinīm. Tas viss notika grūtniecības 20. nedēļā. Šī otrā amniocentēze bija sāpīgāka, jo ārsts nevarēja trāpīt nabassaitē un, lai mani vēl ilgāk nemocītu, viņš asinis ņēma tieši no bērna sirds.
Jau tas bija briesmīgi, bet tas, kas sekoja tam Rīgas Dzemdību Namā bija neaptverami. Lai gan mana attieksme bija pieklājīga, ne reizi pat nepacēlu balsi, vecmāte pret mani izturējās kā pret priekšmetu (dažreiz var noteikt, ka cilvēks ir rupjš, neizglītots, vulgārs). Varbūt viņa manā pieklājībā juta vājumu un tāpēc domāja, ka pa mani var staigāt kā pa paklāju?
Pēc tam, kad bērns piedzima, ieradās ārsts (vīrietis), kas veica tīrīšanu, lai pārbaudītu, vai nekas nav palicis pāri no placentas. Tas bija ļoti sāpīgs process, bet vecmāte nelikās ne zinis.. ārsts pat pateica, „beidziet taču mocīt šo meiteni” un paprasīja māsiņu iedot man pretsāpju zāles.
Pēc visa notikušā man parādījās piens. Vienīgais, ko vecmātes man teica – gaidi. Tas nekas, ka krūtis ļoti sāpēja un bija karstas. Vienīgais, kas palīdzēja bija meklēt caur telefonu internetā informaciju. Aizgāju līdz veikalam pēc kāpostiem. Tas uz mirkli nedaudz mazināja karstumu (kāpostu turēju ledusskapī un regulāri mainīju). Tikai tad, kad pēc nedēļas tiku prom no slimnīcas, pie savas fantastiskās ginekoloģes, viņa man izrakstīja divas tabletes, kas dienas laikā visu novērsa. Reāli Rīgas Dzemdību Namā man to varēja pateikt. Bet nē!
Tā kā nākamajā grūtniecībā man būs ne tikai USG, bet arī amniocentēze, uz kuru viena vairs doties nevēlētos. Kā arī, dzemdēt, kad apkārt ir tikai svešinieki, kas runā svešā valodā.. nezinu, ko domāt.
Pārlasot visus komentārus iepriekšējās sarunās jāsecina, ka, ja puisis būs kopā ar mani dzemdībās, es viņam vairs neinteresēšu kā sieviete, bet vai es viena svešumā to izturēšu, nezinu.
Vai tiešām šie iespaidi no dzemdībām vīriešiem ir tik briesmīgi?
Jāatceras, ka Latvijā ar bērnu un mātas mirstību nav tik labi kā gribētos un tādēļ, lai aizņemtā un nomocītā personāla dēļ nevajadzētu zaudēt vēl kādu dzīvību, ir labi, ja kāds atrodas blakus un brīdī, kad pati esi vāja un neko ietekmēt nevari, ir kāds, kas aizstāvēs tavas intereses un darīs visu, lai tev būtu labi. Vai tad tā nav? Par Norvēģiju man informācijas nav.