Ilglaicīgi vienas

Man rados ir vientuļš vīrietis virs 40. Tikai viņš nejūtas vientuļš. Precēties un attiecības viņš principā nevēlas, un vientuļš viņš nejūtas, jo viņam ir ģimene, ar kuru viņš ir ļoti tuvs. Māsa, māsasvīrs, māsas bērni, māsas bērnu bērni.

Neviens jau neizrādīs citiem ka viņš ir nelaimīgs un vientuļš. Ikvienam gribas sevi parādīt kā apmierinātu ar esošo situāciju, kā garīgi stipru cilvēku kurš arī neko negribētu mainīt savā dzīvē.
Bet nevar jau ielūkoties šā cilvēka sirdī, kā viņam ir gājis pa dzīvi, kā varēja būt vai nebūt.
Iespējams ka viņš ir apmierināts, bet tikpat iespējams ka nožēlo ka daudz ko nav darījis savādāk dzīvē

Hm. Es ļoti labi saprotu, ka var patikt būt vienai - brīvai, bez īstām attiecībām. Bet, ja tas tiek pamatots ar ideju, ka netiek ierobežota personīgā brīvība, tad man škiet tā ir tāda viltus laime un liecina par sliktam iemaņām dibinat kontaktu ar cilvēkiem.
Es vienmēr esmu bijusi attiecībās - nopietnākās, nenopietnakās. Bet es nekad neesmu varējusi aapgalvot, ka mana brīvība tiek ierobežota. Visam ir sava vieta dzīvē - hobijiem, mācībām, attiecībām, draugiem un vieentulībai. Manuprāt, kamēr cilvēks nemāk sabalansēt visas šīs (sev) svarīgās lietas, viņš mākslīgi uzbur sev laimes sajūtu būdams viens.
Lai veidotu attiecības ir jābūt stabilam pašam savā dzīvē. Nepietiek ar gribēšanu. Jāspēj sakārtot sava ikdiena, jāmak veidot plānu dzīvē. Jāsaprot, ka nevar pakļaut otru vai pakļauties otram. Ir jādzīvo mierīgi, sabalansējot gan brīvību, gan attiecības; pienākumus gan pret sevi, gan otru cilvēku. Bet tiklīdz esmu uzrakstījusi visu šo - atzīmēšu, ka nekad neesmu spējusi saprast šos untumus - ja ir attiecības nevar komunicēt ar to, to, to; nevar visiem spiest Like, nevar iet tur, tur, tur, nedod dievs - visur jāiet kopā... Un daudzas citas nianses, kuras, kā šeit manīts, ir svarīgas citām.

Rezumējot: ir cilvēki, kuri nav attiecību cilvēki; ir cilvēki, kuri vienkārši nemāk veidot veselīgas attiecības un ir labāk, ka viņi ir vieni.

Ir taču dažādi iemesli, kāpēc cilvēks ir viens.
Parasti cilvēkam, kuram ilgstoši nav attiecību ir arī attiecīgā aura - citas pievelk lohus (iekaustītājus un psihopātus), citas vispār nepievelk neko. Otra puse jau pašā cilvēkā - augsti standarti un prasības no otra, spītība, vēlme kaut ko pierādīt, nespēja pieņemt otra trūkumus - tas arī bojā visu un, pat gribēdams, kamēr cilvēks to nesapratīs pata par sevi, nebūs.
Protams ir laimīgās, neatkarīgās dāmas, kurām attiecības nevajag. Bet, manuprāt, tur jau aiziet augstas prasības un nekādas vēlmes dalīties ar otru tajā, kas pašas spēkiem sasniegts + ar vīriešiem ir grūti :-D

Nu nav visiem cilveekiem jaabuut attieciibaas un muljkjiibas, ja kaads domaa, ka cilveeks bez attieciibaam noteikti ir vientuljsh un nelaimiigs. Daudz briesmiigaaka par vientuliibu, manupraat, ir situaacija, kad cilveeks nespeej ne soli paspert bez kaada pie rokas.

manuprāt, cilvēku, kuri patiešām nevēlas attiecības ir ļoti maz, pārsvarā vientuļie cilvēki dziļi sirdī nav laimīgi, pat, ja mēğina sev un citiem ieskaidrot pretējo.
Protams, ir arī sievietes, kuras ieciklējušās uz iedomātu vīriešu ideālu un uz "neatbilstošiem" kandidātiem pat neskatās. Rezultātā tā arī paliek vienas.

Man ir preciizi taas pashas izjuutas, kas ir andie un sabiine29!
Ir blakus lielisks cilveeks, bet man tieshaam pietiktu ar komunikaaciju paaris reizeem nedeelaa. Katru dienu-tas vnk ir par daudz prieksh manis! Bet veelaak, ja tas saaks kluut arvien nopietnaak, sanaak, ka man buus sevi jaalauzh un jaapiekaapjas, jo ir konkreetas sabiedriibas normas un ne par labu taadiem vienpashiem. Reizeem naakas izdomaat "svariigs dariishanas", lai pabuutu vienai. Jaa, jaamelo, bet diez vai "normaalais" cilveeks sapratiis:"jaa, man ir nopietnas juutas, bet man akuuti nepiecieshams laiks vienatnee!":-/

Paldies, Janice, par iesākto diskusiju.
Es cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā, jo atkal jau izšķīros no drauga...
teika_spolīte
Es ļoti ceru, ka neesmu Tevis pieminētais pirmais gadījums :-)

Tikko piereģistrējos... Mēģinu saprast kā to ievietot un kā vispār šeit viss darbojās. Ceru, ka nepatraucēju diskusijai :)

Pievienojos meitenēm, kuras uzskata, ka vienam būt arī ir lieliski, būt ar sevi.
Man ir looooti paveicies ar savu partneri, kurš pienem mani kāda esmu, ir pienēmis manu velmi arī pabūt vienai. Daudzas lietas daram atseviškji, katrs sev. Varu viena celot , ja velos, doties savās gaitās, pabūt viena(l)

Es pat zinu pāri, pat divus, kuri ir precējušies un dzīvo atseviškos dzīvoklos, jo sieviete grib savu telpu, brīvību, tiekas bieži, paliek viens pie otra un tā(l) katram savs, manuprāt, lielisks risinājums vienpatnim, kam ir attieciibas :)

Es arī esmu vienpate, draugam jau sākumā to pateicu, ka gan jau šad tad gribēšu pabūt viena un nu dažreiz ir tā, ka pavadām brīvdienas atsevišķi. Tad tādās reizēs arī viņš var padarīt kaut kādas savas lietas, par kurām man nav intereses un sajēgas (darbi garāžā, piemēram).
Arī, kad biju bez attiecībām jutos salīdzinoši labi. Bet nu tas jau katram ir tik individuāli.

Šī ir laba tēma. Joprojām meklēju atbildi uz šo jautājumu, neesmu atradusi, bet tuvojos. Droši vien kaut kādi putni galvā. Šobrīd ir iespēja veidot attiecības, bet man... negribas. Nav tas klikšķis, lai arī viņš ir izskatīgs, sportisks, izglītots. Bet klikšķis ir bijis tikai ar vispār dažiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā es to vīrieti uztveru vienkārši kā čomu. Neuzskatu arī, ka gaidu nereālo ideālu - bet vajag to iekšējo sajūtu, ka jā, this is it.

Varbūt, ka man ir bail no attiecībām, no brīvības zaudēšanas, jā. To es skaidroju ar to, ka bija ļoti stingri un uzpasējoši vecāki. No tās nebrīves es pieaugot laimīgi esmu tikusi vaļā, un atkal tādā iekļūt nevelk. Pilnīgi lieliski apzinos, ka tie ir mani iekšējie albatrosi, bet nu. Kamēr vēl nav jāraud spilvenā par to, tikmēr viss ok. Viss vēl priekšā. :D

Vispār tā būšana vienai ir interesants temats.
Man ir viena draudzene, kura ilgstoši ir viena. Viņa tiešām nemāk veidot attiecības. Bet es saprotu kāpēc vīrieši no viņas bēg - viņa ir haotiska, nesaprot, ko dzīvē grib darīt, dažreiz ballītes nostāda augstāk kā ģimenes prioritātes. Bet viņa ir vienīgais bērns ģimenē, kurā tēvs aizgāja, kad viņa bija maza. Mammai citas attiecības nav bijušas, tādejādi labu attiecību piemēru nekad nav redzējusi. Pašas iegūtā attiecību pieredze nav pozitīva un tad nu viņa kuļas pa dzīvi kā māk.
Viņa ir stāstījusi, ka vēlētos harmoniskas attiecības, bet nesaprot kā pie tādām tikt, jo pati nav harmoniska. Tajā pašā laikā citiem stāsta, ka viņai attiecības nav vajadzīgās, tas ir stulbas un nevajadzīgas, arī saviem potenciālajiem vīriešiem.
Līdz ar to es nesaprotu to viņas būšanu vienai. No vienas puses viņa grib kādu sev blakus, no otras puses mētājas no vienas simpātijas pie otras. Un neviens viņai neesot gana labs līdz galam. Bet, manuprāt, viņa nekad nav iedomājusies, ka var nebūt arī gana laba kādam vīrietim. veidojas tāda 'nostādu sevi augstāk ka citus' situācija.

Tad es secinu, ka ir trīs veidu sievietes - vienām tiešām apmierina būšana vienām. Nav problēmu kādu atrast, bet vienkārši nav vēlmes to darīt, jo viss savā dzīvē apmierina. un otras, kuras pašas nezina ko grib, nostāda sevi par princesēm, kurām neviens nav gana labs. Un trešās ir tādas, kuras tiešām vienkārši nav atradušas to cilvēku, kura dēļ mainīt savu statusu uz aizņemtas meitenes statusu.

Bet vispār - ne jau visi cilvēki ir ģimenes cilvēki, kuriem vajag attiecības un no tā izrietošās sekas. Bet mana pieredze rāda, ka tās meitenes, kuras apgalvo, ka attiecības ir nevajadzīgas un ir labi tāpat, ļoti strauji maina savas domas, kad atrod to īsto. Bet izņēmumi tikai apstiprina likumu :)

Nav jābūt neglītai vai raganai, lai puiši tevi negribētu. Manuprāt, ir sievietes, ar kurām ir ļoti sarežģīti sadzīvot un veidot attiecības un tādas, kuru prasības ir ļoti, ļoti augstas.

Nav jābūt neglītai vai raganai, lai puiši tevi negribētu. Manuprāt, ir sievietes, ar kurām ir ļoti sarežģīti sadzīvot un veidot attiecības un tādas, kuru prasības ir ļoti, ļoti augstas.

Ir tādas ,kuras var un ir iespēja veidot attiecības ,ir kandidāt ir viss ,bet viņa negrib ,jo pašai ar sevi labi, ir cilvēki ,kas tiešām vieni jūtas labi.
Es domāju ,ka ir labāk būt vienam un justies labi, nevis būt ar kādu ,bet justies vientuļam ,būt "attiecībās" ķekaša pēc ,jo visi tevi biskta un tramda "Kā tāda kā tu vēl ir viena?" , "Kāpēc tev ar to nemēģināt?"
Veidot romantiska rakstura attiecības ar otru ,varbūt ar laiku arī ģimeni ,nav eksistenciāli nepieciešams cilvēkam, bet ,diemžēl,ir cilvēki ,kuriem tas iekalts paurī un āmen, neizsitīsi ,ka galvenais ir atrast kādu un veidot ģimeni, bet ir daudz labākas lietas ,ko darīt ,kur un kā sevi realizēt.

Gabija

Tad es secinu, ka ir trīs veidu sievietes - vienām tiešām apmierina būšana vienām. Nav problēmu kādu atrast, bet vienkārši nav vēlmes to darīt, jo viss savā dzīvē apmierina.

Atļaušos nepiekrist. Es nepazīstu nevienu tādu sievieti, kas ilgstoši būdama viena PATIEŠĀM ir laimīga. Jā, varbūt pirmo gadu ir eiforijā, bet pēc tam tā ir tikai izlikšanās, maska. Vai bailes pašai sev atzīt, ka ir nelaimīga. Visas, kas skandināja, cik forši būt vienai un brīvai, kādā brīdī vaļsirdīgi atzīstas, ka mēģinājumi kaut ko veidot parasti izgāžas un vienkārši ir padevušās. Jo nelaimīgāka, jo vairāk lielās ar savu "brīvību". Kas tur ko priecāties vai lielīties par būšanu forever alone?! (t) Tad jau var lielīties, ka cilvēks ir tik pašpietiekams, ka viņam vispār ne draugu, ne draudzeņu nav :)

teika_spolite- Un lielities ar to ka katru gadu jauns dzeks tavuprat ir normalak?! Kada tev dalja, ir loti daudz paspietiekamu sieviesu kas gadiem ir vienas, tev skauz?

Man šķiet, ka, jo ilgāk sieviete ir viena, jo grūtāk ir izveidot attiecības, jo ir labi pašai ar sevi un ir izteikta vēlme, lai otrs būtu papildinājums nevis kaut kas mazāk.
Man patika būt vienai, bet es nepavisam nebiju vientuļa. Tagad tādu attiecību modeli vairs nevarētu piekopt, jo neuzskatu to par pareizāko piemēru.

Tagad vientuļus cilvēkus sauc par pašpietiekamiem? :-D Lai tā būtu, lietas būtību apzīmējums nemaina :-P

joprojam to laiku atceros, kaa vienu no labakajiem periodiem!

Same here. Oi, pilnīgi salda nostaļģija pārņem. :-D

Manuprāt, starp vientulību un būšanu vienai, bez attiecībām nav jāvelk paralēles.

Es personīgi esmu attiecībās jau no pusaudžu gadiem, ne jau vienās, esmu metusies no vienām attiecībām nākamajās visu savu daudz maz pieaugušā cilvēka mūžu, attiecību bijis daudz, fiziski, praktiski viena neesmu bijusi kādus gadus 12, bet vientuļa gan. Esot attiecībās.

Tagad atskatoties uz savu pagātni dažreiz domāju, ka varbūt būšana vienai, arī ilgstoši, ja īsti neesi tikusi skaidrībā ar sevi, nezini, ko gribi, vai tieši pretēji-zini, nemaz nav slikti. Bet, manuprāt, tam vajag uzdrošināšanos-būt bez attiecībām. Tagad domāju, ka man tas būtu noderējis, bet es to neizvēlējos, jo...es to nemāku, man bija bail palikt vienai, man bija bail just to, ka sāp, pēc vienu attiecību beigām, tāpēc uzreiz metos nākamajās.