Rakstu šo tēmu tādēļ, ka ļoti sāp, un realitātē vēl nezinu, kuram uz pleca varu paraudāt.
Pirms kāda laika iepazinos ar vīrieti. Klikšķis bija acumirklī, tāda sajūta, ka pazīsti cilvēku jau no iepriekšējās dzīves (kurām ne es, ne viņš neticam). Personība, intereses, smarža, attieksme, bērnība, sekss, pilnīgi viss bija tik līdzīgi, perfekti saprotams un ideāls. Mums kopā bija tik labi... Nevienas no manām iepriekšējām attiecībām pat tuvu nestāv. Esmu iemīlējusies pilnīgi līdz ausīm, viņš arī.
Vīrietis viņš ir ļoti androgīns. Skaists, ļoti kopts, diezgan gari tumši mati, augums stalts, apģērbs ļoti labs un pārdomāts bet pilnīgs unisex. Mani tas nekad nemulsināja, acīmredzot esmu brīvdomātāja. Bet attiecību laikā bija dažādas niecīgas lietas, par ko viņš runāja - no viņa bērnības, ikdienas, attiecībām - kas man lika domāt, ka varbūt viņš ir transseksuāls. Sākumā šķita neticami, domāju, viņš vienkārši ir ļoti androgīns, nebaidās darīt, ko un kā grib, transseksuāļi taču negaida līdz 26 gadu vecumam utt.
Vakar beidzot sāku par šo tēmu runāt ar viņu. Runājām par precēšanos un es domāju, ka ilgāk vairs nevar atlikt šo jautājumu. Agrāk jau it kā bija pacelts pāris reizes, bet viņš vienmēr kļuva ļoti nervozs, un es arī īsti negribēju no viņa paša to dzirdēt, jo domāju, tiklīdz viņš pateiks, viss beigsies un mēs šķirsimies. Tā arī notika. Vakar sēdējām viņa auto 3 stundas, lielākoties pilnīgā klusumā, runājām kopumā varbūt minūtes 30. Tik smagi bija. Viņš pateica, ka grib visas operācijas, hormonu terapiju, vārda maiņu. Nauda viņam ir, viņš var jebko darīt. Nolēmām šķirties.
Tik sāpīgi, ka viss beidzies... Gribētos viņa dēļ gandrīz vai sevi salauzt, mainīt orientāciju, bet protams neiespējami. Neticu, ka reiz vēl satikšu tādu cilvēku kā viņš, jo nekad iepriekš neesmu satikusi tādu, ar kuru man būtu tik labi, kurš būtu tik brīnišķīgs. Visu nakti nevarēju gulēt, tikai raudu nemitīgi. Sāp nenormāli.
:-(
41
