Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Dzīves pamatu (ne)noturība

 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Lieku bezpersoniskajā "viss pārējais" groziņā, jo sadaļas "eju plika staigāties pa šaurām kokrajona ieliņām" un "lēmumi, kas var izmainīt dzīvi" nerodu un neatrodu.

Vai Jums kādreiz ir bijis tā, ka visa tā mērķtiecīgi būvētā celtne, kuru veidojāt par savu silto un sargājošo mitekli, izrādījusies gaužām viegli sagāžama? Teiksim, meistars (tas pieaicinātais, ne jau nu Jūs) nohaltūrējis un cementa cietā ielicis plastilīnu.

Man patīk dzīvoklītis, kuru esmu sievišķīgā jūtībā iekārtojusi par viesmīlīgu (gan pašai, gan mirklīgajiem un paliekošākiem viesiem) ligzdiņu, tas man ir mīļš, bet, ja pajautāju sev, vai turu to tik augstā vērtē, lai nepamestu uz visiem laikiem jau šajā naktī, atbilde neskan viennozīmīga.

Jūtu gandarījumu savā darbā, dažkārt tas sniedz īstu piepildījuma sajūtu, bet jau gadiem mani pavada sajūta, ka varu vairāk. Attur bailes. Tā sajūta, ka, kamēr paturu potenciālo iespēju neizmantotu, tā vēl man pieder. Kad pamēģināšu, tā aizlidos.

Esmu mazliet (kaut attiecīgajos laika posmos, protams, šķitis, ka neprātīgi) mīlējusi vīriešus, kuri bijuši man blakus, bet nevienu tik ļoti kā sevi pašu. Ikdienā jūtu nepieciešamību savu dzīvi dalīt ar divi, gan dot, gan iegūt, grābt aumaļām un bērt pāri, bet kādā brīdī kā miets atduros neticībā. Ka jelkad atradīsies kāds, kurš nonāks līdz kodolam. Pastaigas riņķī un apkārt ar laiku sevi izsmeļ un kļūst neinteresantas. Tad labāk masturbēt un skaistumu uzlūkot vien platoniski.

Man patīk iedzert. Un nē, šī nav klusa atzīšanās alkoholismā, vien norādu uz to, ka brīvestības pilnībai nepieciešami palīglīdzekļi. Šķiet, ka iedzerot atveras vārti un vārdi atklātībai, uzticībai, sirsnībai. Tad nu sēžu te, sveicinot nakti un prātojot, cik gan vērta ir mana ikdiena, ja viens neviltotu sarunu vakars manī atstāj jūtamāku rezonansi par mēnesi darbojoties nodrošinātas nākotnes labā?

Kur rodama mūsu jēga? Kāpēc šāds līdz nelabumam banāls jautājums uzpeld tad, kad padsmitnieka gadi atstāti pieklājīgā pagātnē? Ja aiz manis nepaliks bērni, bestselleri vai jaunatklājumi zinātnē, kur slēpjas mana paliekamība?

Un vispār: svarīgāks ir mirklis vai mūžība?
Ja mēs atgriežamies pie divtulības jautājuma, kas attiecīgā vecumā izvirzās prioritātes statusā: kā nākas, ka attiecības ir viena no laimes realizācijas pamatiespējām, ja lielāko daļu savu mirkļu tik un tā pavadām vientulībā, esot sev kā lielākie vērtētāji, soģi, tā arī atalgotāji un mierinātāji. Nu, nesanāk man līdz galam noticēt mīļotā labi domātajai vārdu saldmei, ja zinu, ka līdz pilnībai vēl tālu. Jums sanāk?

Tuvojas tās daždesmit naktis Latvijas vasarā, kad neprasās ievīstīties siltinātās jakās. Gribas doties iepazīt vēl neatklāto. Ignorēt piektdienas potenciālo bīstamību. Uzsmaidīt svešiniekam (vai svešniecei!). Palūgt padomu. Pašai tādu sniegt. Sildīt īsi, bet pamatīgi.

Vai Jūs vienmēr un visur esat pārliecinātas par to, ka visās krustcelēs devāties pareizajā virzienā? Negribas lauzties atpakaļ - cauri brikšņiem? Vai arī vienkārši izkāpt pa logu un nozust, kā tajā bestsellerā?
09.05.2015 01:10 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Negribi pieteikties kādā filozofu pulciņā? Neesi gadījumā šo "garadarbu" sarakstījusi ar glāzi vīna pie rokas?... :D

Dzīvē nekas nestāv uz vietas - gribi vai negribi, ar tevi vai bez tevis - dzīve turpinās un virzās kaut kādā virzienā... Vari meklēt baigo jēgu tai visā, vari iegrimt līdz ausīm filozofijā, vari apcerēt, grimt skumjās un atmiņās un sapņos - viss viens! Būs tā kā būs un viss. Ko tur iespringt?... :-P
09.05.2015 01:34 |
 
Reitings 5497
Reģ: 31.01.2013
Gribas nozust un gribas aiztītiesvatpskaļ laikā. Es birži savā galvā pārcilāju kāda būtu mana dzīve, ja es būtu izvēlējusies citus ceļus. Es nevaru teikt, ka esmu neapmierināta ar savu dzīvi. Man būtu jābūt apmierinātai. Es esmu izvēlējusies brīvību. Un tas arī ir mans smagums. Mana pārgalvība.
Un reizēm man gribas vienkārši ievilkt dziļu elpu un izpūšot to, sadalīties pa molekulām, izgaist. Jo man trūkst motivācijas dzīvei kā tādai. Mans darbs ir mērķēts uz ierakstīšanos mūžībā. Un nereti šis sev uzlitais slogs man šķiet par smagu. Es sev šķiet par mazspējīgu, netalantīgu un mūžība par nenozīmīgu. Un tad es ievelku elpu, bet neizgaistu. Un mēģinu atkal no jauna rast dzīvē prieku. Aizeju pie Jura Cālīša uz dievkalpojumu, apskrienu kādu apli, apskauju savi dārgo un nodomāju... Kā mani var pazīt un saprast cilvēks, ko zinu tikai divus gadus... Es pati sevi tā līdz gakam nepazīstu.
Vispār man šķiet, nekam nav garanta... Tāpēc iespējams ja vērtība ir tikai mirklim...
09.05.2015 01:36 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Neons,

piekrītu un nepiekrītu. Dzīve tiešām čukčina uz priekšu kā neapturams virziens, bet manējā ir manās rokās. Tāpat Tavējā Tavās utt. u.t.jpr. Tāpēc jautājums, rezumējot visu iepriekš rakstīto: vai jūtaties iesēdušās pareizajā virzienā? Un vai vispār ir iespējams/ vajadzīgs līdz dzīves galapunktam nokļūt, ne reizi nepārsēžoties?
09.05.2015 01:42 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
vilciens, nevis virziens, pardon.
09.05.2015 01:43 |
 
Reitings 1884
Reģ: 08.07.2013
Ak, kā man patīk Hannas teksti - lai cik tie būtu gari, vienmēr ar interesi izlasu. (l)
Lai gan diskusijas pieteikumā bija daudzi jautājumi un atziņas, komentēšu tikai vienu - domāju, ka arī tad, ja cilvēks aiz sevis neatstāj bērnu pulciņu, neuzraksta bestselleri un neatklāj neko jaunu zinātnē, viņam vienalga ir jēga no dzīves, katram tā ir sava un katram tā jāatrod. Jēga ir jebkam, kas cilvēku dara laimīgu, nevajadzētu to ielikt noteiktu sasniegumu rāmjos.
09.05.2015 01:44 |
 
Reitings 1540
Reģ: 16.09.2014
Cik skaistas pārdomas (l)
Bieži vien pati vakaros mēdzu grimt vientulībā un pārdomās par dzīvi, par sevi, par jēgu..
Ja aiz manis nepaliks bērni, bestselleri vai jaunatklājumi zinātnē, kur slēpjas mana paliekamība?
Kāpēc vispār ir svarīga paliekamība? Paliks mūsu darbi un vārdi, ne mēs.
Un vispār: svarīgāks ir mirklis vai mūžība?
Manuprāt, mirklis. Tā ir vieglāk ticēt un novērtēt. Mūžībā var sevi pazaudēt.
Vai Jūs vienmēr un visur esat pārliecinātas par to, ka visās krustcelēs devāties pareizajā virzienā?
Nē, bet tas arī ir pats labākais. Ja visi zinātu visu lēmumu rezultātus, mēs kā cilvēki nespētu mācīties, pieaugt. Mācāmies vislabāk jau no kļūdām, ja ne citu, tad savām..
09.05.2015 01:44 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Jo man trūkst motivācijas dzīvei kā tādai.


Skaista un vienlaikus melanholiska atslēgdoma - viens no diskusijas veidotājdzinuļiem.
09.05.2015 01:45 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
vai jūtaties iesēdušās pareizajā virzienā? Un vai vispār ir iespējams/ vajadzīgs līdz dzīves galapunktam nokļūt, ne reizi nepārsēžoties?

Jebkurš un katrs piedzīvo šaubas un pārdomas par šo visu. Un pareizās atbildes vai vispār atbildes nemaz nav. Vismaz man tā šķiet tukša laika tērēšana, lai gan ik pa brīdim aizdomājos par šo visu tīri instinktīvi, jo mūsos ir ieliktas šaubas un nepārliecinātība. Ideāli nebūs nekad (vismaz ne ilgstoši). Un es nesaku, ka nav sava dzīve jāveido. Ir jāveido, jo tā jau arī ir tā dzīvošana, bet citreiz ir vērts vnk atslābt un dzīvot, nevis pēc kaut kā dzīties un dzīties, salīdzināt, konkurēt, kaut ko par katru varīti sasniegt un beigās tāpat būt nepārliecinātam un ar šaubām par visu šo padarīšanu.

Будь проще! Nevajag neko sarežģīt ne sev, ne citiem. ;-)
09.05.2015 02:02 |
 
Reitings 233
Reģ: 26.01.2015
Svarīga ir mūžība.
Par pārējo padomāšu rīt. ;)
09.05.2015 02:44 |
 
Reitings 490
Reģ: 10.08.2014
Viss ir relatīvs, visu var mainīt, jebkurā mirklī. Tas dzīvi dara vienlaikus vienkāršu un neticami sarežģītu.
09.05.2015 10:59 |
 
10 gadi
Reitings 8191
Reģ: 01.11.2009
Līdz mirklim, kad tu kaut ko izmaini pasaulē, no tevis jēgas nav. Tāpat kā no citiem.
Mēs vienkārši dzīvojam un viss. Tik vienkārši.
Bail ir vienmēr līdz mirklim, kad tu vienkārši izdari. Ja nedarīsi un glabāsi to savu opciju vēl gadiem, nekad arī tālāk netiksi. Jo ilgāk gaidīsi, jo bailīgāk būs. Un kas attiecas par pareizajiem virzieniem - vai nav tā, ka tos izvēlamies balstoties uz to, kas ir labāks tieši tajā mirklī? Neatkarīgi no tā vai izvēlās pareizo vai nepareizo variantu, abi divi pie kaut kā noved. Pie izaugsmes, pie kļūdas apziņas, pie kaut kā jauna. Ja tā kopumā skatās, neviens variants nav nepareizais, jo katrs kaut ko izmaina.
Nezināt, ko vēlies no dzīves vai kurš ir pareizais virziens, manuprāt, ir absolūti normāli - gan manā vecumā, gan tavā.
Tukšuma sajūta, kad saproti, ka neesi neko lietderīgu atstājis/izdarījis savas dzīves laikā vai arī ka tāpat normirsi un otrs, piemēram, mīļais cilvēks, paliks viens ar salauztu sirdi, nav patīkama. Jēgas nav nekam, tāpēc jādara tas, kas sagādā laimi un prieku un jābūt egoistam, jo neviens tāpat neko uz paplātes nepasniedz.
09.05.2015 11:16 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Noturību lielākoties veidojam mēs paši. Pat ja māja ir ar labākajiem pamatiem... pašas sadrupināta nesošā siena varētu sabrucināt mitekli :)

Man patīk dzīvoklītis, kuru esmu sievišķīgā jūtībā iekārtojusi par viesmīlīgu (gan pašai, gan mirklīgajiem un paliekošākiem viesiem) ligzdiņu, tas man ir mīļš, bet, ja pajautāju sev, vai turu to tik augstā vērtē, lai nepamestu uz visiem laikiem jau šajā naktī, atbilde neskan viennozīmīga.

Reiz arī savu mīļo ligzdiņu pametu.. Labāk, sliktāk? Ir savādāk, bet sajūtu ziņā - viennozīmīgi labāk :)

cik gan vērta ir mana ikdiena
Kā Tu to novērtēsi pati.. tā arī būs. :)

Ja aiz manis nepaliks bērni, bestselleri vai jaunatklājumi zinātnē, kur slēpjas mana paliekamība?
Manu sirdi aizkustina visvairāk pēcnācēju paliekamība.. bet arī bet tā cilvēki dzīvo :)

Ja mēs atgriežamies pie divtulības jautājuma, kas attiecīgā vecumā izvirzās prioritātes statusā: kā nākas, ka attiecības ir viena no laimes realizācijas pamatiespējām, ja lielāko daļu savu mirkļu tik un tā pavadām vientulībā, esot sev kā lielākie vērtētāji, soģi, tā arī atalgotāji un mierinātāji. Nu, nesanāk man līdz galam noticēt mīļotā labi domātajai vārdu saldmei, ja zinu, ka līdz pilnībai vēl tālu. Jums sanāk?

Esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuri nemāk mīlēt citus. Man grūti tam ticēt, jo es nespēju savu dzīvi bez tā iedomāties. Varbūt ir kādām pārmaiņām, pavērsienam jānotiek, lai šīs jūtas atmodinātu? Iespējams, vēl nav sastapts cilvēks, kas atraisa šo spēju.. :)

Un vispār: svarīgāks ir mirklis vai mūžība?

Manuprāt, svarīga ir mūžība, jo mirklis ir daļiņa no tās. Mēs savu mūžību varam piepildīt ar skaistiem mirkļiem. Ja cilvēkam ir slāpes pēc kaut kā īpaša, tad nez vai ar plikiem mirkļiem tās būs iespējams ilgtermiņā remdēt :)

Vai Jūs vienmēr un visur esat pārliecinātas par to, ka visās krustcelēs devāties pareizajā virzienā? Negribas lauzties atpakaļ - cauri brikšņiem?

Es nezinu, vai pārliecinātība ir īstais vārds, kas pavada mani izvēloties virzienu. Drīzāk tās ir alkas pēc kaut kā savādāka. Vēlme, alkas arī rada to sajūtu, ka viss notiek ''pareizi'', iesoļojot jaunā pavērsienā :)


Katra izvēle nes savu gandarījumu un rūpes. Jautājums, kuru prieku vairāk gribas baudīt un kuru krustu būs vieglāk nest :)
09.05.2015 11:27 |
 
Reitings 1093
Reģ: 02.11.2011
Esmu bijusi tik daudz krustcelēs, esmu izdarījusi tik daudz trakus un jāsaka naivus lēmumus, esmu sev iedevusi reizē brīvību un pieslēgusies ar rokudzelžiem konkrētajā vietā, tādā veidā sarežģot savu dzīvi cik nu tas vien ir iespējams! Bet es dievinu to mazliet kutinošo sajūtu krūtīs, ko rada neziņa, kurp mans ceļš mani aizvedīs tālāk - uz kuru valsti, kādu darbu, kādu ikdienu.. Un nemaz negribu zināt! Tas runājot par vilcieniem.. man patīk sajūta, kad nezinu, kurā vagonā sēžu. Tā neziņa un nenoteiktība arī mani motivē, virza, liek attīstīties, domāt, darīt.
Es nezinu vai kaut ko atstāšu aiz sevis, vai man kādreiz būs bērni, grāmata vai miljonu bizness :) Es tikai zinu, ka es izbaudīšu un mīlēšu katru mirkli, kas man ir dots šajā fantastiskajā pasaulē, lai cik banāli tas arī neskanētu. Bet jā, beidzot savos 27 varu teikt, ka esmu iemīlējusi šo dzīvi un pasauli tā pa īstam, līdz kaulam.
09.05.2015 11:33 |
 
Reitings 3551
Reģ: 23.11.2012
Jo cilvēkam vairāk gadu, jo vairāk gribas just piepildījumu dzīvē. Piepildījumu kas dot sirdsmieru un gandarījumu par savu paveikto, lai justu vērtību no savas dzīves.
Daudziem tā ir ģimene un bērni, lai arī kādas attiecības ir ģimenē, tas tiešām ir kaut kas, kas paliek aiz cilvēka.
Tā arī var būt karjera darbā, uzņēmējdarbība, māksla, sasniegumi sportā. Lai gan visi apgalvo ka tas, galvenokārt, ir svarīgi viņam pašam, svarīgs ir arī sabiedrības novērtējums. Ja tas noplok, tad ir grūtāk apzināties un novērtēt savus sasniegumus.

Un ir cilvēks kas dzīvo, dara savu darbu ir viens un arī meklē piepildījumu dzīvē. Ja prot būt laimīgs pats par sevi, bez visiem materiālajiem labumiem un sabiedrības novērtējuma, tad tā ir liela vērtība.

Cilvēks ir sociāls radījums un tāpēc daudz cieš no vientulības un pamestības sajūtas. Ir, protams, indivīdi, kas labi jūtās vientuļi, bet tādu nav daudz.

Mūsdienu pastāvošā iekārta neļauj cilvēkam justies laimīgam un piepildītam, ja tas neatbilst sabiedrības kritērijiem, par laimīgu cilvēku. Cilvēkam jau būtu jābūt laimīgam, ka viņš ir un ka viņš dzīvo, ka viņš var mainīt savus uzskatus un vērtības pēc paša prāta.
09.05.2015 11:38 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Nostājoties šosejas malā (ne jau Rumbulā) ar raibu čemudānu padusē, nodedzināšu tiltu uz šķietami silto vietiņu, bet, paliekot vietiņā, arvien biežāk būs jāver ciet logs un jādzīvo bezgaisā vien tāpēc, lai nedzirdētu, kā neuzmācīgā, bet neatlaidīgā brīze aicina...

Var arī vienkāršāk. Ejot mājās, neaiziet, iegriežoties pusaizmirstā jaunībs`dienu pasēdētuvē pamalkot kafiju ar svešiniekiem, padalīties savus sapņos - viendienīšos (jo tie, kam paliekamības oreols, pieprasa ilgāku pazīšanos) un doties gulēt ar to kņudinošo, uz priekšu dzenošo sajūtu, kurai, kā dažkārt liekas, vienīgajai piemīt kāda vērtība - ir vēl kāds, kurš (vismaz šovakar) domā tāpat, kas zina, varbūt pat jūt līdzīgi. Jo, kā šepat rakstīja Dionysus, vieni nevaram.
09.05.2015 12:35 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Es arī viena nevaru, bet reizēm ir vērts to izbaudīt, lai iemitinātos mājoklī ar labu ventilācijas sistēmu :D
09.05.2015 12:40 |
 
Reitings 490
Reģ: 10.08.2014
Šī ir no tēmām, ko gribētos redzēt plaši komentētu.

Man, patiesībā, šis striktās un garantētās jēgas trūkums piešķir bezgalīgas brīvības sajūtu. Protams, tā kā neapdzīvoju planētu viena un attiecības ar līdzcilvēkiem nav mazsvarīgas, nevar absolūtā bezrūpībā bradāt pa dzīvi, ir jāprot iet pieklājīgi, aiz sevis neatstājot postījumus, dažreiz varbūt lavierēt.

Brīžos, kad dzīvoju pilnīgā paļāvībā labākajam, jūtos brīnišķīgi. Tie, protams, mirklīgi - traucē šaubas, pieņēmumi, bailes. Saprotu arī repliku par alkoholu (kā vietā var likt arī citus reibinātājus). Ja paveicas, tas atbrīvo no liekā. Bet dzīvot konstantā reibumā nav opcija, un te es nerunāju par marginālajām sekām, bet gan par dabisko brīves spēju mazināšanos, neitralizāciju. Jāapgūst māksla uz dzīvi raudzīties neapmiglotu skatu, bet atbrīvotībā.

Varētu rakstīt un rakstīt...
09.05.2015 14:37 |
 
Reitings 1501
Reģ: 18.07.2012
Šī ir no tēmām, ko gribētos redzēt plaši komentētu.

+
09.05.2015 19:44 |
 
Reitings 1638
Reģ: 20.09.2010
Esmu no +/- hedonistiem. Mirklim un tā sajūtām, vismaz šobrīd, ir lielāka vērtība kā abstraktai mūžībai.
Mans lielums sastāv no mazumu kopuma; cenšos (brīžiem ne pārāk sekmīgi) dzīvot tā, lai mazajos mirklīšos būtu mierā ar sevi. Neatkarīgi no tā, vai tas ietver pļāpāšanu ar vecākām tantiņām, uzraušanos kokā vai arunas ar saturu, kas vairākām tikumības sardzes cosmo dāmu austiņām liktu pietvīkt. Pirms kādas rīcības gan, parasti, ļooooti īsi apsveru sekas un to, vai man tās šķiet samērīgas ar risku. Ar šādu pieeju neesmu nožēlojusi nevienu no izvēlēm (to argumentācija gan, brīžiem, ir visai miglaina) un jūtos labi tur, kur esmu. Adrenalīnu ikdienā ir viegli saķert, atliek tik izkāpt no komforta zonas :)
Rezumē - es par koferi ceļa malā un piedzīvojumiem (bet iemitināt kādu paziņu savā ligzdiņā uz prombūtnes laiku).

Par jēgu - nevarēšu palīzēt, mīļā sirds. I've been dazed and confused for so long it's not true .. Veiksmi pārdomās!
09.05.2015 22:49 |
 
10 gadi
Reitings 2594
Reģ: 08.03.2013
Par to vai biju iesēdusies pareizā vilcienā, spriedīšu vecumdienās.

Tagad baudu mirkli. :)
09.05.2015 23:50 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits