Atmiņas par Pēdējiem zvaniem...

Man ir tikai kauna sajūta.. :D
Viņi tur mīklaini runāja un aprakstīja vienu cilvēku no mūsu klases. Un es nez kāpēc iedomājos, ka tā esmu es un piecēlos, izrādījās, ka tā bija domāta klasesbiedrene, tāpēc nosarku un apsēdos atpakaļ :D

Man visvairāk atmiņā palicis tas kā vedām pirmklasniekus, tā sajūta, skatījos uz mazajiem un atcerējos sevi viņu vietā. Jau daaaudz gadi pagājuši, bet tā sajūta joprojām iekšā ir fantastiska. Neko citu vairs diži neatceros. :D

Tā diena man nešķita nekas īpašs. :D

Aplēju klasesbiedram uzvalka bikses ar sveču vasku. Kauns, kauns. :-|:-D

Es savu pēdējo zvanu arī īsti skaidri neatceros. Skolas vadība teica runas, visas klases saņēmām kaut kādas dāvaniņas no klasēm kam nākamajā gadā bija jābūt pēdējam zvanam. Vedām sīčus un palaidām balonus gaisā. Atceros,ka vedu sīci kopā ar savu tā laika simpātiju. :D Bija jauki. Bet galvenais, manuprāt, lai pasākums neieilgst, lai nav pārāk garas svinīgās uzrunas un tā, bet lai ir nedaudz nostaļģija - kaut kādi atmiņu stāsti,bildes un tml.:-)

Man bija divi pēdējie zvani, jā, kaut kādas runas teica, mazie apsveica, nekas tāds baigais woow nevienā nebija.

visi pielēja sejas :D

Skolas laiku vispār neatceros ar kaut ko īpaši labu. Vienīgais, kas - emocijas tad bija spilgtākas un dziļākas(domāju, ka drošvien nezinu, kas ir mīlestība, bet ja reiz kaut kas tuvu tam - tās tīrās,mīļās jūtas pret kādu, ar 0 aprēķinu, kad nebaidies zaudēt un esi patiess un atklāts - tas gan bija vidusskolas laikā :)) ),bet pārējais - dzīves izpratne, prasme komunicēt, saprasties, pasmieties par sevi, ikdienā labi justies ir tikai tagad, skolas laikā jutos kā dīvaine, no klasesbiedriem bija tāda attieksme, ka viss ko daru ir smieklīgi un vispār jutos kā vienmēr nesaprastā.