Cik.daudz ņemat?

cenšos mācīties no visām situācijām. cilvēkus, kuros jūtu labo, jūtu gaišumu un viedumu, mēģinu paturēt savā paziņu lokā, mēģinu komunicēt ar tādiem vairāk, jautāt viedokļus, uzturēt kontaktu.
un ar cilvēkiem, kuri man kaitina, mēģinu vispār nekomunicēt, bet, ja sanāk, tad uztveru to kā pašsavaldības treniņu (kas manai personībai ir diezgan svarīga lieta :D )
ir bijušas dažas reizes dzīvē, kad atskatos uz kādu situāciju, kādu jauniegūtu paziņu un nodomāju- šī cilvēka iepazīšana man neko nav devusi. neko ne jaunu uzzināju, ne iepazinos ar interesantu personību, ne patrenēju savu savaldību (:-D) un tiešām jūtos slikti, ka savu laiku esmu aizpildījusi pa tukšo :D bet saprotu, ka tas var likties dīvaini šādi mērīt paziņas un situācijas.

bet tā arī nav "ņemšana", jo nav nekas, kas tam cilvēkam tiktu atņemts un man iedots. drīzāk "gūšana", cik daudz mēs savstarpēji gūstam no situācijām un no cilvēkiem mums apkārt :)

Es neesmu viegli ietekmējama. Tādi cilvēki, kas no ik katra sastaptā ņem kaut ko sev, man asociējas ar smilgām, kas vējā lokās uz visām pusēm, tādi, kuriem pašiem nav sava rakstura un mugurkaula. Es izvērtēju, vai ir jēga no kāda cilvēka kaut ko pārņemt, no kura konkrēti cilvēka utt., turklāt grūti ir kaut ko, piemēram, sabiedriskumu pārņemt, ja pašai tas nepiemīt, tas ir ilglaicīgs darbs ar sevi.

Doma ir saprotama. Pievienošos ,laikam, tev, jo kaut kādu mācību,pieredzi,redzējumu mēs aizgūstam no apkārtējiem, tā ka tikai paši tuvākie to ietekmēt spētu ,hmm,diez vai. Vai tiešām kaut vai skolā,studijās,darbā esošie cilvēki viņai kaut ko neiemācīja ,viņa vrb to neapzinās ,bet tomēr.

Esmu daudz ko guvusi no citiem.
Ir daudzi spilgti piemēri atmiņā palikuši :) Ko agrāk teicu "nekad" , bet šie cilvēki parādīja pretējo, iemācīja daudz ko jaunu, ir dalījušies savā pieredzē. Tāpat, jo ar vairākiem cilvēkiem komunicēju, jo plašāks emociju un sajūtu spektrs man ir.

Fannija19, man tas atkal asociējas ar sevis pilveidošanu. Kā piemēru varu minēt riteņbraucēju Gati Smukuli, tikāmies uz īsu brīdi, pat ne divatā, bet tajā mazajā brīdī jau saskatīju, ar kādu degsmi viņš ķeras klāt lietām, savam darbam, tad man pat nedomājot gribas iegūt ko līdzīgu savā dzīvē darot lietas, kas varbūt nav namz tik vieglas. Ja viņš var, kāpēc es ne? :)
Ar to ņemšanu (gūšanu) nedomāju kkādu politisko, reliģisko pārliecību vat tamlīdzīgas lietas. Drīzāk tās mazās dzīves lietas, kas ik dienu padara interesantāku :)

Agrāk, kad vēl biju padsmit gados, tad patiesi bez maz vai ņēmu visu, ko varēju no apkārtējiem līdzcilvēkiem. Tagad, kad nu jau skaitos pieaugusi, es ar prātu izvērtēju, ko paņemt un cik daudz no līdzcilvēkiem. Iespējams tam ir saistība ar emociju brieduma pakāpi. Varbūt. Daudz ko ar prātu no loģiskā izspriežu arī tādēļ, ka mana līdzšinējā pieredze rāda, ka cilvēki tomēr ir "slimi un neriktīgi". Un no šādiem cilvēkiem (pasargi Dievs!), lai kaut ko mācītos un pārņemtu. Nē, nē....

Man tāds darbs, ka es redzu likumsakarības, kas nāk no situācijām, cilvēkiem, notikumiem, bet privātā līmenī, ko ari stingri nodalu cenšos tvert selektīvi, bet apzināti uztverot tos impulsus un visuma zīmes ko man atnes cilvēki un notikumi. Cenšos brīvi mijiedarboties - kāds te minēja ka ir runa par vieglo ietekmēšanu - es tā neuzskatu, drīzāk katram no mums ir iespeja, kaut kādā līmenī pievērt acis uz notiekošo mums apkārt, vai arī, gluži otrādāk ieraudzīt to, ko mums sniedz pasaule, laikam jau māka ir graciozitātē ar kuru apzinies, tieši cik daudz šie impulsi ir vajadzīgi, piemēroti un ielaižami, es to mēģinu apgūt, izprast un pielietot arī savā privātā lauciņā :)

Dalamies vēl! :)

Es tieshi otraadi, maacos no cilveekiem kuri ir ljoti atskjiriigi no manis. Varbuut viedoklji nesapas, bet dazkaart gadaas ka vinju stipraas puses ir manas vaajaas vietas un taadejaadi es pilnveidoju pati sevi, maacoties no taadiem cilveekiem kuriem piemiit taas labaas iipashiibas kuru man nav. Piemeeram, no vienas pasniedzeejas esmu iemaaciijusies kaa izklausiities optimistiskai (kas ir veseliibas apruupee ljoti svariigi, lai slimos cilveekus uzmundrinaatu), lai gan patiesiibaa esmu pesimistiski realistiska. Par mani jau ienjirdza, ka ja man buutu teikshana, visi smagaakie gadiijumi buutu ievietoti palaataa blakus morgam un palaataa dezuureetu maaciitaajs. :-D

Manā dzīvē ir bijuši dažādi cilvēki. No visiem esmu kaut ko mācījusies. Tiešām no sirds novērtēju,ka viņi ir bijuši manā dzīvē, un zinu ka ir iemesls kāpēc vairs nav. Es cenšos mācīties no citu cilvēku kļūdām,pieredzes un stāstiem. Daudz esmu mācījusies, nevis to ko vajag darīt dzīvē,bet tieši to ko nevajag.
Es mēdzu analizēt cilvēkus galvā un tāda veidā cenšos saprast situācijas, saprast to kāpēc ir tā un ne savādāk, kas ļoti stipri palīdz veidot sevi!

Tā ir daļa no manas personiskās dzīvesmākslas. Laika gaitā šis tā dēvētais ieradums ir zināmā mērā transformējies: ja agrāk centos no citiem paņemt/ iemācīties īpašības, kuras pēc noklusējuma ir slavējamas un vērtīgas, tad tagad pielaikoju tās sev un paņemu to, kas organiski pieguļ dvēselei, neatkarīgi no tā, kā jauniegūtais skata uz dzīves paplašinājums kotējas sabiedrībā. Nereti šī iedvesmošanās palīdz palūkoties uz pasauli un cilvēkiem no cita skatu punkta, tādējādi arī novēršot aizvainojumu (no)uz tiem, kuri kaut ko nav izdarījuši man pa prātam.

Vienīgā kaut cik paliekošā dzīves jēga, manuprāt, ir nepārtraukta attīstība, mācīšanās no notiekošā. Šīs diskusijas objekts ir būtiska daļa no tās.

t.i., skata uz dzīvi paplašinājums

:)

Arii es esmu sastapusi sava dziivee cilvekus, kuri mani loti iedvesmoja. Sos cilvekus vienmer atceresos un dazas lietas no viniem nemsu kaa piemeeru. Ta ir sevis pilnveidosana.

Ir vispar tik patikami sastapt kadu ipasu cilveku dzive kurs paliek atmina ar savu attieksmi pret dzivi, ar savu izturesanos, domam un ieksejo pasauli.

Man mana dzive truukst vairak prieka, smieklu un dzives baudisanas un kad satieku kaadu kurs prot no dzives nemt visu un to piepildit tad man gribas no viniem macities.

Taapat sanak satikt cilvekus, no kuriem es nemu piemeru kaada es neveletos buut,
bet tas viss ir jau arii subjektiivi. Katram savi ideaali.

es laikam tādas ikdienišķas lietas, sīkumus nepārņemu, jo īsti nedomāju par to. Bet kopumā ir bijis pietiekami daudz cilvēku, ar kuriem komunikācija ir daudz devusi - vecāki, attiecības, atsevišķi draugi, paziņas, pat uz mirkli satikti cilvēki reizēm dod ļoti daudz. No katra jau kaut kas tiek paņemts.
Daži piemēri:
No bijušā drauga ieguvu to, ka tagad zinu, kādas attiecības negribu.
No esošā - beidzot saprast, ka katrs uz lietām skatās caur savu prizmu.
No laba paziņas - atvērt prātu un pieņemt, ka nekas nav melnbalts.

Kompliments par lielisko tēmu!