jautajums mammam, kuram berni iet darzina.

Meita sāka iet dārziņā 1.g.6.mēn. vecumā, turpat pie 7mēn. Meita dārziņā iejutās ātri, te varbūt nospēlēja arī faktors, ka iepriekš jau bija laba un draudzīga saikne ar bērniem. Aptuveni nedēļas laikā. Pirmās divas dienas es ar meitu biju kopā dārziņā līdz pusdienlaikam, kad bērni dodas gulēt. Vēlāk jau redzēju, ka mani nemeklē, nečīkst un neskrien pie manis tā, tad arī palika viena līdz tam pusdienlaikam pirmo nedēļu. Pēc tam jau gāja pilnu dienu uz dārziņu :) Tiesa, es pati necerēju, ka tas viss aizies bez lieliem kreņķiem un tik ātri iejutīsies savā vecumā.

Puika aizgāja dārziņā 1 g 8 mēn. vecumā. Tad vēl neprata iet uz poda, kā arī neprata pats ēst ar karoti. Iejutās apmēram 2 nedēļu laikā. Pirmajā divās dienās bija līdz pusdienlaikam, pēc tam jau uz visu dienu. Tiesa, sāka slimot vairāk. Pēc pirmajām divām nedēļām dārziņā uzreiz dabūja vīrusu un 2 nedēļas nodzīvoja mājās. Pēc slimošanas tāpat gāja uz dārziņu labprāt, bez niķošanās un bēdāšanās. Vēlāk apmēram tā arī mums gāja - 1-2 nedēļas dārziņā, pēc tam 1-2 nedēļas mājās ar kaut kādu vīrusu. Daktere teica, ka mūsējais vēl ir no mazslimotājiem. Otrais gads dārziņā nu jau ir ļooooti viegls, salīdzinot ar pirmo.

Laa, jus visas mammas kopa ar berniem darzina bijat ?

Interese vairak tas atvesanas un atstasanas moments. Man visi saka - ieved,pargerb un atrak tities prom, bet es iedomajos kadas shausmas tas bus bernam :o

Piebildīšu, ka grūtības sagādāja tieši bieža slimošana - citās ziņās dārziņš nāca par labu. :)

besame

Pieredze rāda, ka ilgas atvadas bērnam ir mokošākas nekā tas, ka bērnu ieved, pārģērbj, iedod buču un pasaka, ka vakarā būs pakaļ.

Jā, un manu bērnu uz dārziņu 98% gadījumu ved tētis.

Jaa, mes ari domajam, ka labak bus, ja tetis vedis sakuma.

Manam deelam bija gruuti pierast pie daarzinja, jo nekad nav bijis no komunikablajiem beerniem. Savaa zinjaa pat nozheeloju, ka vinju tur palaidu. Saaka iet 1 g. un 6 mēn. Neraudaaja un nechiiksteeja, no riita shkjiiraas no manis bez histeerijaam, bet aukliites staastiija, ka esot skumjsh un citiem beerniem iesaistaas negribiigi. Taa tas gaaja visu beernudaarza laiku. Daudz neslimoja, vieniigaa nejaukaa lieta, jo atnesa maajaas no daarzinja, bija utis.

Meitai bija 2gadi,kad sāku vest. Pirmo dienu aizgāja tā, ka pat no manis neatvadījās. Otrajā un trešajā diena pačīkstēja,bet palika. Pirmo nedēļu gāju pakaļ pēc pusdienām, neatstāju uz diendusu. Otrajā nedēļā vienu dienu atstāju, otrajā dienā negribēja palikt, raudāja, bet nepadevos un atstāju, tad gan paņēmu pēc pusdienām. Pectam atkal atstāju uz visu dienu un tā arī palika,neraudāja nevienu rītu vairāk. Nepaliku klāt nevienu mirkli. Atstāju un gāju mājas. Audzinātājas ieteica nosēdēt klāt un pārāk ilgi nemocīties ar to izņemšanu pēc pusdienām. Citi bērni ātri pie tā pierod un tad iet ļoti grūti,lai atstātu uz visu dienu. Slimot slimo normas robežās. Ir grupiņa bērniņš, kas joprojām raud pa dienu,ka grib mammu,lai arī otro gadu laiž dārziņā. Ja vecāki nestresos, mierīgi atstās bernu,tad arī bērns mierīgs paliks.

Sākām vest drusku pēc 2 gadu vecumam, atstāju jau no pirmās dienas, pati nepaliku. Ļoti labi dzīvojās, patika, pirmajā dienā arī pusdienlaiku palika gulēt un aizmiga viens no pirmajiem, lai gan mājās pusdienlaiku gulēt sen vairs nevarēju dabūt. Pirms tam bija palicis mājās ar mani vai tēti. Apmēram pēc 2 nedēļām daļai bērnu uznāk kašķis no rītiem, kad saprot, ka tika atvests un mamma/tētis ies projām un viņš te paliks, bet arī tas pāriet. Mums grupiņā pat 4 gadīgie citreiz čīkst no rītiem, kuri tika uz 1.6 gada vecumu sākti vest.

Tas, ka ieiet bez kašķiem grupiņā un patīk, tas ir viens, vēl drusku cits ir tas, kad bērns sāk pa īstam atvērties un iejusties, tur drusku ilgāks laiks paiet, to noteikti audzinātājas un auklīte pamana.

Savējo sākumā mājās dabūt nevarējām, labāk pie bērniem patika, tagad tikai sācis skriet pretī un grib nākt mājās. :)

Jā, piekrītu, ka vieglāk ir atvest un iet grupiņā, pat, ja čīkst, jo tā čīkstēšana parasti bērniem arī ātri pāriet. Ja mamma vai tētis taisa garas ceremonijas un stāsta, ka būs vakarā pakaļ, sākas mīļošanas un mamma pati sāk raudāt, nekas labs tur nesanāk. Tagad tas liekas brutāli un briesmīgi, bet esot tajā situācijā nāk apjausma, ka tā ir labāk.

Slimošanas, jā, viegli nav, jo tās parasti visu ierasto ritmu nojauc un bērns apjūk - te dārziņā, te mājās, var sarunāt pa pus dienai sākumā vai pa pus nedēļai, piemēram 2-3 dienas, lai lēnām notiek tā pierašana, jo slimības vieglāk ķeras arī tad, ja bērnam ir stress (un dārziņš tāds ir). Jā, tiek arī pa kādam slimam bērnam atvests vai tāds, kurš līdz galam vēl nav izveseļojies, tā pat arī saskrienas mazie dārziņā.

Runā ar audzītēm, auklīti, ko, kas, kā, kāpēc, jo mērķis visiem ir viens - bērna labsajūta.

Nepilni 2 gadi bija. Iejutās aptuveni nedēļas laikā. Sākumā pati paliku mājās, ja nu zvana audzinatāja, ka grūti iet. Atstāju gan uz pilnu dienu līdz pat gulēšanai un launagam, ap 16:00 izņēmu. Šķita, ka labāk uzreiz pa pilnu programmu pierod, nevis tā pa druskai, jo tad ir iespēja pačīkstēt, bet sirds jau to neiztur un gribas pažēlot. Daudzi bērni no rītiem raudāja pat pusgadu. Ļoti palīdzēja, ka sapulcē bija psihologs un daudz ko izstāstīja noderīgu. Piemēram, ka bērnam vajadzīga rutīna - pārģērbt, buča, pamāt pa logu, lai katru rītu viss vienādi un ātri, jo ilgāk atvadās, jo lielāki niķi. To izbaudīju, kad sanāca no rīta parunāt ar audzinātāju, bet bērns jau psiholoģiski saprot, ka viņu atstās.
Un nākamā psihologa ieteiktā daļa ir, ka vakarā ir jābūt vismaz stundai veltītai tikai bērnam, lai bērns saprot, ka vakarā viss atkal ir labi un tiek mīlēts. Ja bērns vakaros čīkst, tas ir normāli, jāsamīļo, jābaro no karotes, bet nekādā gadījumā neprotestēt, jo tā ir norma, kamēr nepieradīs pie pārmaiņām. Tāds vakars ir vajadzīgs, lai bērns saprastu, ka arī nākamajā dienā pēc dārziņa viss būs labi un mīļi.
Un jā, visgrūtākais ir tās slimošanas. Pirms dārziņa vispār ne reizi nebija slimots, bet tur sākās viss pa pilnu programmu. Ieteiktu bērnu netuntulēt siltās drēbēs, jo labāk ir par vēsu, nekā par karstu, sasvīst un tad saaukstējas.
Laikam gari sanāca.

Jā, protams, arī mums ar audzinātāju bija sarunāts - ja nu čīkst un nav nomierināms vai negrib gulēt iet, lai zvana, būšu uzreiz pakaļ. Pirmo dienu tā arī pavadīju gaidot zvanu. :) Imunitātes stiprināšanai var padot zivju eļļu piemēram.

Meita uzsāka savas privātā dārziņa gaitas 1 gadā un 3 mēnešos. Pirmās 2 nedēļas biju ar meitu. Pirmajā nedēļā devāmies 1dienā, 3dienā un 5dienā, kur meita dzīvojās ar citiem bērniem manā uzraudzībā un ieturēja maltīti ar citiem bērniem (brokastis un pusdienas). Otrās nedēļas laikā devāmies katru dienu to pašu laika posmu ( no 8:00-12:30), kā laikā es uz kādu 1h devos prom, lai auklītes varētu pavērot meitas uzvedību. Redzēju, ka auklītes meitai ļoti patika un droši devās pie viņām rokas, ar citiem bērniem arī labprāt spēlējās, maltītes ar pārējiem bērniem ieturēja arī labi un draudzīgi.
Bija rīti, kad mazā nevēlējās, lai dodos prom, bet pati arī negribēja atstāt savus jaunos draugus :D meita laikam juta, ka man vienkārši pašai grūti viņu tur bija atstāt. Ar laiku vīrs sāka vest meitu uz dārziņu un viss aizgāja kā pa sviestu. Reizēm payt aizmirst iedot buču un pateikt atā, jo taču darīšanas! :D

Mīnusi- mūsu gadījumā kā vienīgo negatīvo aspektu manu tikai un vienīgi biežāku slimošanu, kas pirmo gadu ir pilnīgi normāla parādība.

Paldies:)
Marchixa, atceros atceros kaa tu man stastiji cik mazais tev atri pierada.

Nu par to mammu paliksanu darzina atlava, bet ar noteikumu, ka visiem berniem bus mammas.
Taa kaa tas iespejams nebij daudzam mammam, tad vedisu sakuma lidz 12iem un tad nemsu ara.
Runaju ar vinu daudz, vins tik saka, ka neies un mammai atta neteiks.

besame, atkarīgs no bērna :) Tur īsti ta nevar teikt, ka, ja manam bērnam bija tā, tad tavejam būs tāpat.

Vienīgais, jā, mans nekad neslimojošais bērns pirmo ziemu slimoja diezgan ekstrēmi. Tikko kā sāka mazliet labāk iepatikties bērnudārzā, arī slimot pārstāja. Uz pilnu dienu gan joprojām neatstāju dazādu apstākļu dēļ.

besame, vai tavam dēliņam ir kāda iemīļota lieta? Piemēram, manai meitai ir mīļlupatiņas, sava pudelīte un tajā laikā vēl bija arī knupis. Tad tās bija lietiņas, kas savā ziņā viņai arī deva mazu drošības sajūtu. Mūsu dārziņā mazajiem ir reizēm līdzi savas mantas, kāda mājas sedziņa, knupis, sava pudelīte, ir arī kāda ģimenes bilde vienam no mazajiem skapītī, sava grāmatiņa utt.

Arī es meitu uz pildu dienu neatstāju. Tikai laika periodā, kad man pašai ir kursi. Tās ir 4h dienā.

Nu mani vairak interese kaa mazos atstaja taja svesaja darzina. Man jau sirds znaudzas iedomajoties .
Bernam citi berni loti patik , iet spelejas, runa loti daudz .

Mums darzina atlava vienu mantu dot lidzi, to tad ari dosim.
Tik nevaram izskirties vai starp masiniti vai milmantinu bez kuras vins gulet neiet.

Es savu bērnu sūtiju dārziņā no 4g. gāja viegli pirma diena tāda mazliet saspringta, bet talāk viss gāja lieliski, nekādu asaru, nekādu kaprīžu, bērns tam bija gatavs, pirms tam apmeklējam uz dažam stundām estētikas skoliņas, uzskatu ka bērnam nav ko ātrāk par 3.g tajā bērnudārzā meklēt, tikai traumu.