Šķiršanās - cik gadu garumā murgs?

Sāpēt jau var kaut visu mūžu, bet, ja tas ietekmē dzīves kvalitāti, tad nē, nedomāju, ka ir normāli.

Diemžēl, mūsu sabiedrībā tā ir iegājies - ja sāp kāja, mugura, aknas, cilvēks kaut kad aiziet pie ārsta varbūt. Bet psiholoģiskās sāpēs bieži vien mēģinām risināt ar paša vai draugu palīdzību, lai gan emocionālās sāpes ir visbīstamākās. Ja šķiršanās sāpes ilgst jau 3 gadus, tad noteikti rekomendēju vērsties pie psihologa vai psihoterapeita

Protams, ja tā ir 1- mā īstā mīla, grūti tam pārkāpt pāri. Tas ir normāli,ja nelaiž, jo vairs neuztic sevi un savu sirdi citiem, bail,ka sāpinās.
Man ar draudzeni bija tā (bērns ir 8 gadi), protams ilgi, bija depresija, bet sāku vilkt ārā uz pasēdēšanām, iešana uz klubiem utt - jauni cilvēki lielāka interese. Tagad ir tā, ka jau ir pagājuši 2 gadi un pielūdzēju daudz un līdzi vairs nav tik bieži jāiet. Randiņi, 1 naksts sakars, aicināšanas uz spā, kino utt. Viņa nevienu neuztver kā savu pusīti, tikai izklaide līdz brīdim,kad sapratīs,kad jāmeklē kas nopietnāks. Paverās daudz iespējas iepazīstot citus vīriešus, tas arī dod iespaidu, ka ne visi ir viena rakstura un visiemnav tik viens galvā. Jo ar vienu viņa tiekas jau 7mēnešus tikai pļāpāšanas dažādi koncerti un vnk laba kompānija. Līdz ar to viņa nav nevienam piesieta.
Protams, katram ir savādāk.;)

Cilvēki taču daudzi šķiras, daudzi mirst.... Bet, ja jāpārdzīvo dēļ veča tik ilgi, tad rodas jautājums, priekš kam vispār vajag attiecības, ja tās var radīt neciešamas sāpes?

Ja miil to, kam nav vajadziiga, tad logjiski, ka saap. Ja joprojaam miil bijusho, tad logjiski, ka nevar sevi iedomaaties kopaa ne ar vienu citu. Shajaa zinjaa vispaar neeksistee vaardi "normaals" un "nenormaals'. Eksistee arii cilveeki, kurus krieviski sauc par oднолюб - visu muuzhu miil vienu cilveeku.

Man ar sapeja tris gadus, lai gan attiecibas bija neilgas...jo vairak attiecibas saista, jo garakas mocibas. Bet tikpat labi no vinas puses ta var but vairak kaa apsestiba..realas situacijas nepienemsana..

Bet nu a ko darīt, ja tiešām sāp un atceras? Izmantot kādu kā plāksteri?

Tie plāksteri reizēm ir labākās zāles

Tie plāksteri reizēm ir labākās zāles

Tikai tad, ja iemīlas tajā plāksterī.

Nu nez. Man tāds plāksteris izglāba no murga gada garumā. Un neteikšu, ka biju iemīlējusies, vnk simpātijas.

Man šķiet, jo ilgākas ir bijušas attiecības, jo grūtāk tām tikt pāri (arī īsākas attiecības un šķiršanās ir sāpīga, viss atkarīgs no cilvēka). Javien protams šo cilvēku nemīl sen un nav ko diži pārdzīvot.
Ja manas attiecības beigtos, noteikti pārdzīvotu līdz smagai stadijai. Ja man nebūtu kāds kas izvelk no mājas un sapurina, noteikti pati ilgu laiku būtu salīdzinoši depresīva un justos pazudusi. Par šo arī esmu aizdomājies, jo pašlaik attiecībās kaut kas iet greizi un jūtos sašļukusi. Esmu apjukusi un galvā ir 100 domas. Smagi, jo parunāt arī nav diži ar ko, tuvienieki nesaprot. Visi kā viens iesaka vienu un to pašu, bet es nevēlos mest plinti krūmos, kamēr nav skaidri un gaiši viss noskaidrots un saprasts. Tā ka, nevar viennozīmīgi pateikt, normāli vai nenormāli pārdzīvot gadiem. Esmu par to, ka jāiet tālāk, bet kad pašam reāli nākas pidzīvot, tad domas galvā ir citas.

Story of my life.

Baigi traki vispār..
Man vīramāte ar savu vīru izšķīrās pirms gadiem 15 apmēram. Viņš ir precējies ar citu un dzīvo citur. Arī vīramātei ir attiecības ar jauku vīrieti. Bet reizēm viņa izsper tādas lietas, ka ir skaidrs, ka joprojām ir baigais rūgtums uz šķirto vīru. nav piedevusi viņa aiziešanu un, acīmredzot, joprojām nevar ar to samierināties.

Es nedomāju, ka attiecību ilgums ir noteicošais tajā, cik viegli vai grūti būs tikt attiecībām pāri.

Visgrūtāk, manuprāt, ir tieši tad, ja ir bijušas ļoti stipras jūtas, vēl tā kaisle nav norimusi, bijuši daudzi sapņi, kurus tā arī nekad neizdosies piepildīt, līdz ar to attiecības sanāk tādas ne līdz galam izdzīvotas, iekšā sajūta, ka viss vēl nav bijis, ka tā tas nevar beigties. Tad ir ļoti grūti tikt pāri, aizmirst un nemocīties sāpēs.

Man tas nešķeit normāli it nemaz! Vai nu tā ir kaut kāda apsēstība, vai cietēja lomas patikšana un izbaudīšana - sava veida mazohisms. Vienīgais normālais šādās situācijās ir tas, ja vnk ir saglabājies rūgtums un sava veida netaisnības sajūtu, jo pameta tevi, nevis tu kādu... Tad būtu tā kā saprotams, ka ir grūti tikt pāri apziņai, ka tevi kāds ir izbrāķējis. Bet gadiem ilgi gremdēties kaut kādos sapņos, apcerēs, skumjās, melanholijā, vienpusīgā maniakālā mīlestībā - tas izklausās traki slimi!

Traki, bet manuprāt kļūda ir tā, ka nelaiž nevienu tajā tukšajā vietā, tad jau sen būtu tikusi pāri. vispār grūti iedomāties, ka ir dzīvot 3 gadus ar šķiršanās skumjām...

Sāp jau visiem un katrs to pārdzīvo citādi.
Bet nav jēgas balstīties uz vienu neveiksmīgu iznākumu un visu mūžu dzīvot atmiņās. No tā viņa neiegūs NEKO! 3 gadi ir pārāk ilgs laiks, neatkarīgi no tā vai attiecības bija murgs vai pasaka. Tā cilvēks neļauj sev dzīvot tālāk un iespējams atrast savu patieso laimi, jo ir pārāk pārņemta ar atmiņām, sāpēm un visu to, kā ir gājis... Manuprāt, tas viss ir lieki!

Shajaa zinjaa vispaar neeksistee vaardi "normaals" un "nenormaals'.

precīzi.. katrs mēs esam savādāks..

Biju attiecībās 2,5 gadus, bet tad izšķīrāmies un atradu " plāksteri " , liekas, ka pēc šī plākstera būs vajadzīgs vēlviens. Nezinu, bet šim cilvēkam esmu tik ļoti pieķērusies, saulrieti uz mola. (l) Bet liekas, ka šis viss paliks tā īsti nemaz nesācies. :-(

Tas ir normāli, ka joprojām neielaiž nevienu citu vīrieti savā dzīvē, jo joprojām mīl to, kuram esi vienaldzīga/s?

Es nesauktu to par mīlestību.. Mīlestība ir tad, kad vēlies, lai otrs cilvēciņš ir laimīgāks :) Ja jau šķīrās, tad tik labi kopā nemaz nebija.