Ja kāds no pāra nevēlas bērniņu.

Kāpēc ir doma, ka nekad nesaņemsies? Cik ilgi esat kopā un cik veci?

Atkarigs no ta, cik ilgi esat attiecibas, cik jums pashiem gadi un, vai ar finansem viss ok.
Ja abi esat 18 gadus veci, esat paris gadus kopa, pashi macaties un tikai piestradajat-bernam nedaudz par agru. Bet, piemeram,situacija,'kad abiem pie 30 gadiem, sava majvieta (vai vismaz dzivesvieta, kuru ire), kopa vairakus gadus, stabilas finanses-pats labakais laiks sakt planot berninu....bet katram tas ir individuali. Ja tev gadi atlauj, vari pagaidit, bet, ja jums jua shis velkas gadiem, tad saktu apdomat, vai shis virietis man der..

Vai tad ir citi varianti, kā tikai gaidīt? (prezervatīvu caurduršana vai tablešu neiedzeršana neskaitās :D)
Izrunājies ar viņu, noskaidro, kāpēc viņš nevēlas, uzzini viņa iemeslus un pastāsti arī savas vēlmes. Gan jau nonāksiet pie kopsaucēja, ja nē, tad vismaz sapratīsi viņa iemeslus un varēsi izvērtēt ko darīt tālāk, ja nu kas..

Ir cilveeki, kas neveelas beernus un nav godiigi vinjus uz tiem piespiest. Taapat nav godiigi piespiest cilveekus, kuri veelas beernus, dziivot bez tiem. Manupraat, shii nav situaacija, kuraa vareetu atrast kompromisu un shaadam paarim nav naakotnes kopaa.

Bet vispar, ja ta labi padoma, tev vnk ir divas izveles. Nu labi-tris. Samierinaties ar to, ka jaatliek doma par berniem vai,''ka to vispar nebus. Gaidit velak no viriesha iniciativu. Vai iet prom no vina un taisit ar citu bernu. Lai gan nav garantijas, ka tas cits ari gribes bernu...
Nu piespiest tu virieti nevari, lai vinsh tevi padara grutu. Ar viltu ari labak nepaliec stavokli, ja vie. Nevelies risket viena audzinat berninu. Visu laiku uzspiest sho te virietim,'kamer vins piekrit-ari labak nevajag. Zinu vienu pari,'kur sieviete uzstadija ultimatu par bernu, bet pec tam par kazam. Rezultata vinu lieliskas attiecibas partapa par skirsanos, jo sievoete tikai izdarija spiedienu un manipuleja.

Ir cilveeki, kas neveelas beernus un nav godiigi vinjus uz tiem piespiest. Taapat nav godiigi piespiest cilveekus, kuri veelas beernus, dziivot bez tiem. Manupraat, shii nav situaacija, kuraa vareetu atrast kompromisu un shaadam paarim nav naakotnes kopaa.

Pilnīgi piekrītu. Es vienmēr esmu uzreiz pateikusi, ka bērnus nevēlos un tālāk tā ir vīrieša izvēle - ja viņš nespēj to pieņemt un nākotnē tomēr vēlas ģimeni un bērnus, tad mums nekas nesanāks. Ir svarīgi respektēt vienam otru nevis uz kaut ko piespiest vai visu laiku mēģināt pierunāt.

Dažreiz cilvēkiem vienkārši ir bail no atbildības un nezināmā, tāpēc arī nevēlas bērnus, bet ja gadās, tad ir laimīgi un nemaz nevarētu iedomāties dzīvi bez bērna.
Tā kā ne vienmēr cilvēks, kas saka, ka nevēlas bērus, tos patiešām arī nevēlas.

Bet piespiest un izdarīt spiedienu arī nevajag. Ja nu šis cilvēks tiešām ir tāds, kas nekad nekad bērnus nevēlas, vari beigās arī palikt viena ar bērnu, ja piespiedīsi vīrieti, vai arī speciāli "iekritīsiet". Tas nav labākais scenārijs.

Es vienmēr esmu uzreiz pateikusi, ka bērnus nevēlos un tālāk tā ir vīrieša izvēle -

Kurā brīdī Tu to esi īsti teikusi? 2. randiņā? Esmu domājusi par šādām lietām, kad tad īsti pareizi teikt ko tādu. Pārāk agri kaut kā muļķīgi, bet kad jau cilvēki viens otram ir iepatikušies..atkal kaut kā negodīgi.

KAĶIS, piekrītu, ka situācija ir tāda, kāda ir. Parasti cenšos pēc iespējas ātrāk tā "caur puķēm" izteikt tās frāzes par ģimenes veidošanu un bērniem, jo ja uzreiz sāktu runāt par ģimeni, tad tas arī varētu cilvēku nobiedēt. Parasti gan cenšos pateikt vēl pirms cilvēks ir iepaticies un sanācis iemīlēties, jo, diemžēl, tas vai man būs ģimene nav atkarīgs no manām vēlmēm, bet veselības, tāpēc gribas lai otrs cilvēks to visu uzzina pēc iespējas ātrāk.

Nu es ilgu laiku, kādus 5 gadus , biju tā kura teica , nē ... :D

Mēs jau iepazīšanās stadijā nojautām kāda otram ir attieksme pret bērniem. Es, visticamāk, neturpinātu attiecības ja saprastu ka otra puse bērnus nevēlas, vai vēlās nezināmā nākotnē.
Un tā kā mana sieva nāk no daudzbērnu ģimenes, tad bērnus ļoti mīl un ļoti gribēja.

Tagad redzot savus bērnu, varu secināt, ka tas vai mani bērni gribēs vai negribēs savus bērnus ir atkarīgs no audzināšanas.

Domāju, ka jautājums būs - kā ir, ja nevēlas vispār (nevis tikai nevēlas tulīt un tagad)...
Par autores situāciju nav ko teikt, jo pati bērnus nevēlos un man to nebūs - ne tagad, ne kādreiz nākotnē. Kad un kā to pateikt otrajai pusei - es pat neatceros, savu attieksmi šajā jautājumā nekad neesmu slēpusi, un ar to sanāk saskarties arī parastākās situācijās, ne tikai tad, kad pārrunā kopīgas nākotnes plānus.

Tagad redzot savus bērnu, varu secināt, ka tas vai mani bērni gribēs vai negribēs savus bērnus ir atkarīgs no audzināšanas.

Galīgi aplami. Es arī ģimenē nebiju vienīgā, man ir gan māsa, gan brālis, visus audzināja vienādi un visi uzauga vienādos ģimenes apstākļos - brālim tagad ir bērns, māsa ļoti, ļoti vēlas, bet es nē. Un pieļauju ļoti reālu iespēju, ka man nekad nebūs bērnu.

Ar draugu to esam izrunājuši, viņam ir ļoti līdzīgi uzskati.

Ja negrib bernu tad negrib. Es ari negribu. Bet ja gosdigi cik ilgi jus esat kopaa? kaa ar financeem? vecums? Neesi taa ari atbildeejusi.

Es uzaugu viena. Dārziņā negāju, vecāki mani nevāca, atstāja regulāri bezbērnu kaimiņiem. Man būs bērni. Minimums 2. Tālāk atkarīgs no finansēm.

Tā kā arī no bērnu skaita ğimenē tas nav atkarīgs. Domāju, ka tā vairāk ir atbildība, pieredze no tā, kā pats ir audzināts, gatavība uzņemties tēva/mātes lomu. Arī vecums, finanses ir svarīgs faktors..

Tagad redzot savus bērnu, varu secināt, ka tas vai mani bērni gribēs vai negribēs savus bērnus ir atkarīgs no audzināšanas.

Parasti vecākie bērni no vairāku bērnu ģimenes bērnus negrib vispār vai negrib agrā vecumā. Jo viņiem bija tā laime vākt jaunākos.
Kaut gan man ir vecāks brālis, kuram jau ir vairāki bērni, es bērnus negribēju līdz satiku tagadējo vīrieti, bet tā arī domāju, ka bērnus negribēšu un man sen kā vairs nav :-P
Nav nekādi standarti kad grib un kad ne. Katram savs atkarīgs no dzīves uztveres un plāniem.

man sen kā vairs nav 18 :-P
kaut kur pazuda teksts :-D

Mans virietis ari negribeja bernus, biju izmeginajusi visu, biju raudajusi, biju dusmiga, bet neka. Nepartraukti par to vien domaju, biju bediga. Tad vienu dienu joka pec pateicu, ka pec pieciem gadiem man bus pedejais briis berninam un tad meklesu citu. Un te peksni vins man saka, ka grib bernu. Ta ka viss var mainities pat visbezcerigakajas situacijas.

Kristiiine iedvesmoji!

Ne visi grib bērnus un tas ir normāli!

Gribu gan piebilst, ka daudz kas atkarīgs no vecuma. Ja kāds negrib bērnus 20 gados, tas nenozīmē, ka ap 30 nemainīs domas.
Es jau kopš 18 gadu vecuma esmu teikusi, ka ātrāk par 30 gadu vecumu par bērniem nedomāšu. Tagad man ir 30 un vēl joprojām nejūtos gatava. Bet sāku pieļaut domu, ka vienam kaut kad vajadzētu saņemties.