Esam kopā vairāk kā divus gadus. Līdz šim viss bijis jauki. Protams strīdējāmies kā jebkurš cits pāris, bet viss normas robežās.
mēs dzīvojam īrētā dzīvoklī. Par dzīvokli maksāju es. Šo dzīvokli īrēju jau pirms bijāmpazīstami. Viņš savukārt maksā par lauku māju un par savas mammas dzīvokli.
Kādu laiku atpakaļ es pazaudēju darbu. Par nožēlu, arī viņam ar darbu negāja spīdoši. Sanāca diezgan paknapināties. Bet tad viņam viss plus mīnus nokārtojās. Tika pie liekas naudas. No nākamā mēneša sāks strādāt jaunā darbā. Es darbu joprojām neesmu atradusi. Līdz šim no papildus ienākumiem par dzīvokli samaksāt izdevās. Pagājušo mēnes visas manas rezerves beidzās. Palūdzu viņam lai šomēnes samaksā. Un tas izvērtās par gadsimta strīdu. Viņš atteicās maksāt par dzīvokli, kaut gan zināju, ka viņam ir lieka nauda. Viņš paziņoja ka viņam tas dzīvoklis nav nemaz vajadzīgs, un ja es nespēju par to samaksāt, tad mēs varam dzīvot pie viņa mātes. (Ar viņa māti man attiecības ir tik sliktas, ka mēs pat nesarunājamies).
Galugalā caur pamatīgiem strīdiem mēs nonācām pie tā, ka viņš man aizdeva naudu, jo es zināju, ka mēneša sākumā man būs papildus ienākumi.
Diemžēl tie nebija tik lieli, cik plānoju un es viņam atdevu tikai pusi summas. ( jāpiebilst, ka laiku atpakaļ viņam arī bija finansiālas grūtības uz mirkli un es toreiz viņam iedevu naudu, lai segtu mātes dzīvokļa izdevumus).
Šomēnes diemžēl arī pietrūks 100 eiro lai samaksātu par dzīvokli. Uz ko viņš atbildēja - es par to neko vairs negribu dzirdēt. Tiec pati galā. Galu galā es paņēmu ātro kredītu.
Un tagad es jūtos šausmīgi... Man blakus ir mans pasaulē mīļākais cilvēks, viņam ir nauda un man ir jāņem kredīts....
Smaga sajūta.
Vispār, man arvien vairāk jūtās, ka viņam ar mani ir labi tikai tad, kad man viss ir kārtībā. Tiklīdz kaut kas nav tā kā vajag, viņš novēršas, kļūst neatsaucīgs nemīļš. Viņam nerūp manas lietas. Tas ar ko es nodarbojos.
Vispār šobrīd man šķiet, ka viņam rūp tikai nauda.
187
