Tad nu tā- pirms daudziem gadiem man sāka uzmanību pievērst kāds puisis. Draugos vienkārši parunājām, kaut ko pa īsziņām parakstījāmies, bet neko vairāk, jo man tolaik bija 14, bet viņam 20... Tagad man ir 21, viņam gandrīz 27 un kaut kā atkal ceļi saveda mūs kopā. Sākumā arī sarakste, vēlāk jau piekritu tikties, bet nebiju pārliecināta, ka vēlos veidot nopietnas attiecības, jo šķita, ka neesmu tikusi pāri bijušajām, tāpēc īsti pāris nebijām- pavadījām kopā laiku, protams sekss, abpusējas simpātijas, bet tāda randiņošana vien.
Un tagad sākas problēma, jo vīrietim esmu pieķērusies, būtu gatava veidot attiecības, bet ir kāds BET... Viņš nav finansiāli stabils. Ir jau ienākumi, bet tie te ir, te nav. Tādā bohēmā dzīvo un, kamēr es neko nopietnu negribēju, tas derēja ļoti labi. Neesmu nekāda gold digger, tomēr nestādos priekšā kā varētu veidot nopietnas attiecības ar vīrieti, kuram nav īpaši stabilu ienākumu. Pašlaik darbs ir, bet nu nezinu gan, cik patstāvīgs un uz cik ilgu. Tie darbi viņam arī vairāk tādi gadījuma... To randiņošanu un friends with benefits negribu turpināt vairs ne es, ne viņš, bet pavisam viņu izslēgt no savas dzīves arī negribu. Tomēr ja pasaku, ka randiņošana beigusies, attiecības nevēlos, tad jau citu variantu nav, lai gan kā vīrietis nu ļoti, ļoti (l)(s) Zinu, ka jūs neviena te nepateiksiet kā konkrēti rīkoties, bet varbūt kāda ir gājusi cauri līdzīgai situācijai vai ir kāds padoms no malas(t)
90
