Sveikas! :)
Rakstu, lai saņemtu kādu uzmundrinājumu, u.tml., lai arī saprotu, ka saņemšu daudz nopēluma tai skaitā.
Situācija ir tāda, ka esmu greizsirdīga un tā, ka nereti jau pašai šķiet, ka slimīgi (atzīstu savu slikto paradumu, kas jau ir pluss :) ). Ar draugu esam kopā teju 6 gadus, dzīvojam kopā (protams, ne 6 gadus), attiecību sākumā biju ĻOTI greizsirdīga, tad pēc laika nobiju nemaz, bet tagad atkal man šis niķis ir sācies. Pašai tas ļoti nepatīk un es ļooti cenšos sevi turēt grožos, bet man ne vienmēr sanāk. Esmu no tām, kas to nepatur sevī, draugam stāstu par savām jūtām un izjūtām, cenšoties bez strīdiem, bet vienkārši izrunāt. Viņš, protams, reti mani saprot.
Stulbākais ir tas (un arī to es atzīstu!), ka greizsirdībai īsti nav pamata.. Reāli nav. Un vēl, kas ur jocīgi - es NE REIZI pēdējo gadu laikā neesmu bijusi greizsirdīga, kad viņš iet ar draugiem uz Vecrīgu vai uz savu hobiju pasākumiem (kur ir arī vairāk kā 50% sieviešu), esmu greizsirdīga tikai uz viņa darba ilun studiju kolēģēm. Es to pat izskaidrot nevaru. Es zinu, ka viņš mani nekrāpj un nekrāptu (es ceru :D), bet es nevaru pati sevi izturēt. Es gribu būt normāla
63
