Labvakar.
Tēma smaga, pārdomu daudz, jautājumu vēl vairāk.
Nevēlos iedziļināties detaļās, bet pēdējā laikā šī lieta ir aktualizējusies, kaut arī, varētu sacīt, neklātienē. Man nav jautājumu par pazīmēm sekām un pieturvietām ceļā, kura galapunkts ir drīza nāve. Es gribētu zināt (un saprast? vai arī saprast var tikai caur savu pieredzi, kuras man nav un nebūs?), kas ir tas, kas liek atkal un atkal atgriezties tiešā un pārnestā nozīmē renstelē. Iemainīt siltu gultu pret noskrandušu dzīvokli sociāli nelabvēlīgā rajonā? Kas liek mīļus, atbalstošus, joprojām nenovērsušos draugus mainīt pret mūžam apdullušu un neuzticamu kompāniju? Vai tiešām kārtējās devas meklējumi un to piešķirtais ritms, režīms, regularitāte ir izeja no šķietami bezjēdzīgas dzīves, nepamanītām iespējām, bēgšana no grūtībām?
Mans narkomāns ir kluss kā zārka vāks, varbūt Jūsējie ir runīgāki?
Es gribu iemācīties redzēt cauri šai bezveidīgajai sienai, kas ir neredzama (jo nav pazīstama), bet tomēr šķir un attālina arvien neatgriezeniskāk.
Sātana ballītē piedalās dažāda kalibra draņķi, bet namatēva lomā heroīns.
601
