Lūdzu, bez dzēlībām, jo vērsies pie Jums pēc viedokļa un skata no malas. Studiju laikos īrēju dzīvokli kopā ar pazīstamām meitenēm, pēc tam protams, ka atdalījāmies, viena aizgāja dzīvot pie puiša, otra gribēja patstāvīgu savu dzīvoklis. Tā nu es arī sāku dzīvot viena. Man nekad nav bijušas kopdzīves ar kādu vīrieti. Nē, tas nezīmē, ka nav bijušas attiecības, ir. Un tas bija tā, ka satikāmies ciemojāmies, bet kopā nedzīvojām. Tagad kad man teju 25, pat īsti negribas kopā ar nevienu dzīvot? Pašlaik gan nav drauga? Protams tracina paziņu un radieieku jautājumi, kāpēc dzīvoju viena. Bet man īsti vispār negribētos dzīvot kopā ar kādu, satikties un ciemoties, seksu jā, bet kopā dzīvot nē. Es pat nesaprptu kāpēc divi cilvēki, kas pēc būtības ir sveši izvēlas dzīvot kopā. Nesaprotu kāpēc man būtu jataisa kādam brokastis, jāmazgā drēbes, jātēlo priecīgs noskaņojums arī tad kad ir skumji, jārada mājas sajūta. Kad gribēsies pasēdēt vienai, nebūs iespējas noslēgties savā kaktiņā. Nezinu, vai kādai vēl ir tāda sajūta.
72
