: )(: , patiesībā, viss ir krājies, krājies un kāds piliens vnk ir pēdējais. Vaina nekad nav bijusi darba pienākumos, bet tieši priekšniecības attieksmē, tajā terorismā un psihozēs, ko priekšnieks piekopj un pret kurām nav iespējams cīnīties vai sagatavoties(viss var būt izdarīts perfekti, bet viņš atnāks un uzbrēks par to, ka uz sienas saule pārāk daudz spīd virsū un tāpēc tu esi muļķe). Turklāt, baigi kruti tā - vnk 6dienā piezvanīt un nomest tādu bumbu par nākošo nedēļu. It kā man dzīves ārpus darba nebūtu un plānu pēc darba laika beigām arī ne. Un šodien, kad man tiešām no domas par nākošo nedēļu, katru dienu braukāt tur un to visu ciest, brokastis sakāpa kaklā...nu, nē. Dzīve pārāk īsa, lai es bojātu savus nervus, dzīvotu bezmiegā no stresa(vienmēr, kad man ir jābrauc uz to filiāli, es pa nakti nespēju pagulēt un vakariņas arī nespēju ieēst) un justos tā, ka gribas vemt no domas par nākošo darba dienu... So - mēneša beigās rakstīšu atlūgumu, atstrādāšu maiju un...lai dievs stāv klāt nākošajai darbiniecei.