Es pēdējā laikā esmu pārdomās, kas mani jau ir iedzenušas depresīvā stāvoklī... Kā jūs reaģētu uz šādām situācijām?
Jūs atnākat mājās, iečekojat sava vīrieša planšetes vēsturi un konstatējat, ka viņš ir skatījies LV eskortu mājaslapas un saglabājis vienu screenshotu uz planšetes.
Strīdu karstumā viņš var pateikt tādus vārdus kā "Tu man esi apriebusies; labāk dzīvot vienam nekā ar tādu kā Tu; drīz es sākšu Tevi ienīst un tad Tu redzēsi elli"
Ja es eju prom no viņa un šķiros, viņš saka, ka lai nekad dzīvē neatgriežos, bet pēc pāris dienām zvana, saka, ka jāparunā, saka, ka mums ir dots viss, lai mēs būtu laimīgi, lai beidzam strīdēties, utt.
Vīrietim 38 gadi.
Kad es jautāju - kāpēc Tu man saki tik riebīgas lietas? Atbilde ir - tas taču ir emociju uzplūdumā un es tā patiesi nedomāju. Es to saku, jo esmu dusmīgs. Tu taču redzi, ka joprojām gribu būt kopā ar Tevi, jo ja negribētu - sen jau nebūtu.
Es apzinos, ka man nav zelta raksturs un ir savi mīnusi, bet ikdienā es strādāju, eju uz kursiem, attīstos, satiekos ar draudzenēm, sevi kopju un ja godīgi, nezinu, kā varu otram tik ļoti noriebties. Varbūt tā ir situācija "kad baļķi savā acī neredzu"...
Priecāšos par jebkādu viedokli...