Es arī par to, ka var vai nu mēģināt ar vadītāju sadraudzēties vai reāli atklāti protestēt, ja kaut kas ne tā vai pielietot abus šos variantus.
No pieredzes. Mēs arī ar vadītāju nesaprotamies. Pati pēc dabas esmu jūtīgs cilvēks, ne vienmēr tas ir labi, visu pārdzīvoju, dramatizēju, un ar gadiem apzinos, ka tas ir stāsts arī par manu uztveri nevis tikai vadītājas raksturu. Protams, vadītājai ir savi rakstura momenti, to pamanam mēs visi kolēģi, bet arī mums ikvienam ir šie vai citi rakstura momenti.
Rīcības plāns, ko mēģinu īstenot. Kad vadītājai ir labāks garastāvoklis, atlicinu mirkli, lai aprunātos ar viņu. Kad vadītājai slikts garastāvoklis, cenšos no viņas izvairīties. Ja tomēr neizdodas izvairīties, uzlieku tādu kā masku "tikai darbinieks, tikai darba jautājumi, pēc iespējas kompetentāk un neizplūstošāk, nekā personiska". Ja vadītāja nostājas aiz muguras, arī man ir stress, bet uz āru neparādu, turpinu darboties, cik labi varu. Ja vadītāja pamana kādas neprecizitātes, pieņemu pamācības (esmu atklājusi, ka tā tas viss ātrāk beigsies, māju ar galvu un piekrītu, pierakstu, lai labāk atcerētos vērtīgās idejas). Ja vadītājai slikts garastāvoklis un cilvēks vienkārši staigā vairākkārt dusmīgs garām, izliekos, ka kaut kas jāpakārto kādā plauktā un pagriežos tā, lai neredzētu grimasi, lai neiespaidotos. Un tad, kad atkal labs garastāvoklis, aprunājos par neitrālām tēmām, pastāstu, kad kaut kas veiksmīgi paveikts.
793
