Profesionālās izglītības iestādē savā kursā ieguvu labu draudzeni. Dzīvojam vienā pilsētā.
Šad tad esam saskrējušās uz ielas,bet tad tā ātri - čau, čau un viss.
Draudzenei ir ģimene - vīrs, divi bērni. Tātad - ģimenes dzīve, kur daudz laika tomēr aizņem ģimene un ir visādi pienākumi.
Iepriekš ar viņu retu reizi ir sanācis vairāk vārdus pārmīt, piemēram, saskrienoties veikalā. Agrāk arī aizgāju pie viņas uz māju,bet nu tas jau labu laiciņu atpakaļ. Gribas pat pašai atzīt,ka laikam jau esam atsvešinājušās un nav mums vairs tās komunikācijas tādas kā agrāk.
Es saprotu, ka mums vnk nav ko runāt. Kā iet, ko katra dara...un sarunā tālāk arī netiekam. Esmu iedomājusies,ka varētu ar viņu satikties, kaut kur pasēdēt, parunāties,bet, ja jau mums ir tik maz runājamā...saruna tālāk neraisās. Nav pat ideju - par ko vēl mēs varētu runāt? Ne jau par laikapstākļiem...
Kā ir ar jums? Vai kādai ir līdzīgi? Vai jums tomēr arī ar draudzeni,kura agrāk bija diezgan tuva, tagad nav īsti par ko runāt?(t)
1832
