Sirsniņtēma

Izskatas ka uz pozitīvu diskusiju neviena nav tendēta :D

Es ļoti novērtēju drauga rūpes pret mani. Lasot forumu, saprotu, cik svarīgi ir tas, ka 2. pusīti ciena :)
Kopš esmu šajās attiecībās.. kļuvu harmoniskāka, pašpārliecinātāka, daudz mazāk sanāk par kaut ko raizēties :)

Man ir interneta mīlasstāsts :)

Tā kā dzīvojam mazā pilsētā, tad viens otru jau zinājām, bet uzrunāja viņš mani veikalā :D Pēc tam sākām sarakstīties, tad sekoja maza pauzīte, bet kaut kā sanāca atkal tikties, sākām vairāk komunicēt līdz satikāmies. Esmu jau te iepriekš rakstījusi, ka īsti nopietni viņu neuztvēru, bet man nesaprotamu iemeslu dēļ, visu turpināju un ātri vien sapratu, ka neesmu kļūdījusies(l)

Es no sirds novērtēju visu, ko viņš manā un mūsu attiecību labā dara. Ir patīkami apzināties, ka viņš nelaiž visu pašplūsmā un neuztver attiecības pašsaprotamas. Es tiešām izbaudu un priecājos, ka kāds par mani tik ļoti, ļoti rūpējas, ciena un mīl. Protams, to pašu sniedzu arī viņam :)

Man svarīgi, ka viens otru pieņemam tādus kādi esam un necenšamies pārmainīt, jo tas ir ļoti svarīgi.

Kā arī uzticība un rūpes, viedokļu sakritība dažādos jautājumos, kur ar citiem sanāk strīdi.

Bērnības lielā simpātija, kura bija tikai draugs, jo nekad nevarēju iedomāties, ka kādreiz būsim kopā, jo lielie puiši jau uz mazajām neskatās (5 gadu starpība). Tā nu pagāja kādi 6 gadi, kad man palika 18 un vēlāk kaut kā sagājām kopā. Dažreiz liekas kā Kerijai Mr.Big - tas neaizsniedzamais kļuva sasniedzams.

Es arī to sapratu pēc šīm brīvdienām, ka galīgi nenovērtēju to, kas ir, lai gan kādreiz tas man bija primārais.
Kā satiku savu otro pusīti...uz ielas pie kluba :D ja plašāk jāstāsta, tad draudzene vienā no mūsu tusiņu vakariem bija sarunājusi satikt nepazīstamu puisi, ar kuru iepazinusies netā...tā nu sagadījās, ka nevis viņi sāka komunicēt, bet mēs :-)
Kāds mans draugs ir pret mani...grūti tā īsumā noformulēt (t) bet katrā ziņā ar pozitīvu attieksmi, jauks, mīļš, rūpējās, reizēm atklāts, izpalīdzīgs. Laikam vienkārši man tas viss liekas īpaši, jo pret cilvēkiem kopumā viņš tāds nav.
Es jūtos mazliet iegrimusi rutīnā, bet cenšos laboties pēc rakstura un ieradumiem, jo ir lietas, kas man ir hroniskas un viņu kaitina un apbēdina.

Rakstot šo komentāru sajutos kā aizpildot anketu pamatskolā :D:-P

Es atkal ļoti augstu novērtēju to, ka draugs ļoti daudz dara sadzīviskas lietas - gatavo ēst, uzkopj māju, gludina drēbes, mazgā traukus utt., tas nozīmē, ka nākotnē nekļūšu par kalponi un kopīgi dibinot ģimeni, man nevajadzēs būt mājsaimniecei audzinot bērnus, bet liela artava būs no viņa puses, kas ir ļoti svarīgi man, jo noskatos uz daudzām sievietēm un man ir žēl viņu.
Ļoti mierīgs ir un izpalīdzīgs, bez vārda runas. Tādas īpašības kā viņam piemīt maz cilvēkiem, jo no slinkuma nav ne ''smakas" un varētu lielīt un lielīt. :-)

Padalīšos. Satiku pirmo reizi nu jau 7 gadus atpakaļ ka viņš pie manis atveda manu klasbiedreni tad uzzināju kas viņš ir. Bet tad uzturējām kontaktus sarakstījāmies 2gadus ar pārtraukumiem, viņš aicinaja mani visur, bet es muļķe atteicu jo tikos ar citu puisi tad. Pagaja laiks izšķīros no iepriekšējā drauga, bet attiecības taja brīdī negribeju, bet viss sastajas tā ka redzēju viņu bieži taja laika, lidz noēmu uzrakstīt viņam, par lielu izbrīnu viņš arī atbildeja, satikāmies ta kartīgi pirmo reizi zaļumballē, pēc tam gandrīz katru vakaru tikamies, braucam uz jūru kopā runajām, nekad nebiju satikusi puisi ar kuru būtu tik viegli saprasties ka viņu. Jūnijā svinēsim 5 gadus kopā.
Esam daudz ko pārdzīvojuši kopā. Abi esam daudz ieguldījuši mūsu kopējā laimē. Un vēl tik pat ieguldīsim.
Ja man kāds būtu pirms 5ciem gadiem teicis ka būsu ar šo cilvēku kopā es būtu smējusis.

Otru cilvēku ja ir labs, vajag novērtēt, bieži labus cilvēkus nenovērtē un tad nākas skumt kad jau par vēlu. (t)

Negribu sīkumos izplūst, bet domāju, kā viens cilvēks var būt tik labs pret mani, bieži, neņemot vērā manu raksturiņu.

par sadzīves lietām+ Gurri (izņemot gludināšanu :D )

Otru cilvēku ja ir labs, vajag novērtēt, bieži labus cilvēkus nenovērtē un tad nākas skumt kad jau par vēlu.

+++ Vakar lasīju to diskusiju par spītīgumu un domāju tieši to pašu. Katram mums ir nadziņi un radziņi, bet es nedomāju, ka to ir tik grūti mainīt, ja otrs cilvēks dara visu, lai attiecības viss būtu labi un ir tiešām svarīgs.

Otru cilvēku ja ir labs, vajag novērtēt, bieži labus cilvēkus nenovērtē un tad nākas skumt kad jau par vēlu.

+10000
Pilnīgi piekrītu. Reizēm nākas iziet cauri dzīves skolai, lai saprastu, kas tas pazaudētais cilvēks bija kaut kas īpašs, tikai netika novērtēts. To es par sevi vienozīmīgi varu teikt. Ja nebūtu apdedzinājusies, tad es vēl joprojām neprastu novērtēt to, kas man bija un to, kas man ir tagad. Tāpēc esmu pateicīga savai negatīvajai pieredzei, lai savu vīru novērtētu kā labāko, kas man ir bijis.
Vēl šodien skatījos vecās bildes un pat sejā var redzēt, kur esmu tāda- nekāda un kurās es staroju. (tikai tas viss nāk ar laiku)

Slinkums gari rakstit, bet galvenaa doma:ja cilveks strada ar savam sliktajam ipashibaam delj manis un mainaas,tad vins ir taa verts,lai pavaditu ar vinju muuzhu.

Iepazināmies, kad sākām dzīvot kopā (pa īsto - es izvācos no kojām uz dzīvokli, kur dzīvoja viņš un vēl 2 cilvēki). 1 gadu nodzīvoju ar viņu un tiem 2 cilvēkiem, tad izvācos dzīvot viena - tāds sapnis man vienmēr bijis, vismaz 1 gadu padzīvot vienai. Kādus pāris mēnešus nodzīvoju viena, un tad kaut kā sākām pavadīt laiku kopā - satikāmies pastaigāties, aizbraucām šur tur ar velo kopā un hops sagājām kopā - to gadu nodzīvoju viena kā bija plānots, bet tad gan atpakaļ aizgāju dzīvot - tagad esam turpat, kur jau dzīvojām kopā, bet tagad esam divatā tikai dzīvoklī un ir galīgi forši :)

Es novērtēju savu vīru katru dienu, jo mājās pēc darba bez šokolādes vai kāda kāruma nemaz nenāk. :D Smieklīgi jau tas ir,bet patiesi

Patīk,ka viņš rūpējas par savu māsu. :-)

Pret mani,protams,ka ir labs,nemaz nedrīkst būt slikts,tad dabūs brāzienu. :-D:-D:-D

Šausmīgi smieklīgi - viņš ir tiešām man lielisks līdzdzīvotājs, bet nupat nedēļas nogalē gan smējos kā kutināta, nevaru nepadalīties pie tik mīlīgas tēmas.
Tīrību mājās pamatā uzturu es, un viņš tad, kad man nesanāk vai negribās (daram visu attiecībā 80% es, 20% viņš).
Tad nu sestdien uznāca man lielā tīrība - viņš to nebija vēl pieredzējis, jo parasti es to daru, kad viņš nav mājās - visu laiku dīdījās, jo nevar mierā nosēdēt, kamēr es darbojos. Paprasīja, vai var kā palīdzēt - es viņam teicu, lai izslauka grīdu. Viņš aizgāja uz kādām 2h prom, un atgriezās mājās ar putekļusūcēju, jo viņam bija slinkums slaucīt - izsūkt esot vieglāk :D

Ieva294 es uzskatu tāpat kā tavs vīrietis. :D

Ieva294 -Tas gan ir jauki un pozitīvi :D

Es novērtēju to, ka viņam pret mani ir tāda kā beznosacījuma mīlestība. Vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš mani mīl un sargā tikpat ļoti, cik mammas savus bērnus.
Vispār brīnos par kādiem nopelniem man tāda laime tikusi. Nav jau tā, ka buciņam nav radziņu, bet pa lielam galīgi netraucē. Jā, viņš nav saimniecisks, dažreiz šķiet, ka nepievērš uzmanību ne tam ko daru ne tam ko saku, bet zinu, ka patiesībā jau tā nav ar to uzmanības nepievēršanu.

Negribu sīkumos izplūst, bet domāju, kā viens cilvēks var būt tik labs pret mani, bieži, neņemot vērā manu raksturiņu.

Es tieši to pašu domāju. A, mazums iepriekšējā dzīvē kaut ko ļoti labu esmu izdarījusi. :D

Pirmo reizi satikāmies veikalā, bet nepievērsu viņam uzmanību. Tad sanāca ballītēs dažās pabūt vienā kompānijā. Vēlāk atklājās, ka viņš jau ilgu laiku dzīvo 100m attālumā no manām mājām, kā arī ir dzīvojis praktiski kaimiņos, bet es nekad viņu nebiju redzējusi. Pēc tam sākām pastaigāties pa vakariem tuvējā mežā, parkā, tad uzaicināja mani uz balli. Nu, kaut kā tā lēni un pamatīgi sākās mūsu satikšanās. :)

Es savējo novērtēju. Viņš to zina un jūt. Viņš mani arī. Es to jūtu.