Man ģimenē ir bulīmijas slimniece. Sieviete nu jau viņas gadi ir 30+ slimo jau ļoti sen. Es pat nezinu kad tas viss sākās, nepamanījām, jo resna nekad nav bijusi, taču bija posmi kad kļuva ļoti, ļoti kārna. Ēdusi viņa vienmēr ļoti daudz bet diemžēl praktiski vienmēr tas tika izvemts. Protams, ļoti slēpj to, bet ir pieķerta. Kad nav iespējas izvemt podā, ir pat vēmusi burkās un nesusi tad to laukā kad neviens neredz. Tā kā dzīvojam privātmājā, pagalmā ir suns, kad viņa pie mums ciemojās, darīja to tā, lai suns to visu iznīcina (atvainojos par tādām detaļām). Es neesmu tā atklāti ar viņu par to runājusi, taču nojaušu ka tas savulaik sācies studiju gados stresa, saspringtu attiecību dēļ, jo tas ir smaga rakstura cilvēks. Tagad ir iedzīvojusies smagās veselības problēmās, nav pat 35 un savu zobu gandrīz vairs nav (saliktas protēzes). Ļoti grib tikt pie bērniņa bet nekas nesanāk - vesels vagons ginekoloģisku problēmu, imunitāte nekāda. Un tas viss neskatoties uz to, ka jau kādu laiku tā vemšana ir stipri retāka vai varbūt pat pazudusi. Lai gan 100% droši nevaru to apgalvot.
Tāds lūk bēdīgs stāsts no ģimenes arhīva.