Laimīga - jā vai nē?

Lielos vilcienos jā, taču ir lietas, kas trūkst pilnai laimei.

Jaa, esmu laimiiga. Patiesiibaa esmu laimiiga gandriiz visu laiku. Neba taapeec, ka man dziivee nebuutu stress vai taapeec ka negadaas pa kaadai probleemai, bet taapeec ka man ir diezgan pofigistisks skatiijums uz dziivi. Nemeedzu stresot par siikumiem, arii neseezju un nedomaaju no seerijas kaa buutu, ja buutu tas un tas.

Nezinu vai esmu laimīga, jā protams, esmu vesela,man ir visas rokas,kājas, visi mani mīļie cilvēki arī ir veseli, bet tomēr ir daudzas lietas, kuru dēļ neesmu īpaši laimīga. , bet tas laikam arī padara dzīvi interesantāku, tāpēc es teikšu, ka jā esmu laimīga, neskatoties uz visu!:)

Nē, taču es pati sevi tajā nelaimīgumā velku iekšā. Kaut kā komfortabli, kā gulēt mīkstā gultā caurām dienām un neko nedarīt, lai gūtu pieredzes un sajūtas, kas sagādā prieku.

Nē, nemaz.

Es vareetu teikt par sevi-apmierinaata ar dziivi...Laimiiga es biju tad,kad man bija mazie puisiisi,viirs ar kuru domaaju dziivot liidz muuza beigaam!Es toreiz nesapratu,ka taa ir vislielaakaa laime -pilnveertiiga gimene!:-)

Kas tad nu Emmanuelle? Amerikaanis pametis vai? :D

Vichy-nee!!Amerikaanis turaas pie manis,kaa pielipis!:-DNostalgija!Driiz liela jubileja...kops esmu Amerikaa!

Es veel gribeeju pateikt-man tik loti patiik ,ka visas ignoree manu nik!!!Loti patiik tomeer taa Emmanuelle!!!(l)

emanuelle2

biji un paliksi emanuelle :-)

Bet par jautājumu - gan jā/ gan nē . Morāli pašlaik ir grūti , būtu viss veiksmīgi , tad tagad būtu uz rokām dēls , lieldienas ar pagāja pa pusei labi .....

Laimiga jo esmu vesela , labs vīrs ir , darbs ir ... Bet pilnai laimei pietrūkst ....

Neesmu laimīga un tagad vairs nezinu, vai kādreiz vēl būšu.

Laimīga (l)

Bieži vien jūtos laimīga. Ne tā, ka nepārtraukti, bet bieži.
Lielā mērā arī tāpēc, ka pati sevi noskaņoju uz pozitīva viļņa, ka vēlos novērtēt to, kas ir un priecāties, baudīt apkartējo skaistumu (daba, cilvēki, dzīvnieki).
Citādāk ir apmēram tādi varianti: 1) sajusties slikti un ik pa laikam sev atgādināt, ka īsti labi nav; 2) sajusties labi un ik pa laikam sev atgādināt, ka ir labi.
Ne tik daudz atkarībā no apstākļiem un cilvēkiem, jo tas viss var mainīties, un ko tad, piedzīvot kritienus. Nav īsti vērts, kā ar gadiem secinu. Vienkārši jādzīvo. Jābauda laiku pa laikam skaistie laikapstākļi, jāpalasa laba grāmata, jāpaskatās laba filma vai seriāls, jāparunājas ar kādiem foršiem cilvēkiem, jāaizbrauc kaut kur kādā braucienā. Strādājam, slimojam un kādreiz sajūtamies nenovērtēti jau ikviens mēs. Cita lieta, kā ar to tiekam galā. Vispārināti, tas arī viss.

Laime tā ir smadzenēs.

Quince pareizi saka. Laime patiešām ir smadzenēs. Es, piemēram, neatceros pēdējos 10-20 gados nevienu momentu, kad varētu sevi raksturot kā "jūtos laimīga". Tas nenozīmē, ka lielākoties jūtos nelaimīga, vienkārši, ka man nemēdz būt tās laimes sajūtas.

Laimiga. Sobrid nespeju atrast iemeslu, lai bedatos.

Grūti pateikt...tā pa lielam jau laimīga, jo man ir gan rokas, gan kājas, gan galva uz pleciem, visi svarīgākie veseli, sasniedzami un nav par ko sūdzēties :)
Bet vai tieši šobrīd/šodien/šonedēļ/šomēnes esmu laimīga...drīzāk jau nē.

Nē, neesmu, diemžēl

Tie ir tikai mirkļi bijuši, kuros jutos laimīga.
Ilgāku laika posmu neesmu vēl bijusi. Bet viss vēl priekšā.

Jā, esmu laimīga. Man patīk pieturēties pie domas, ka laime ir ceļš nevis galamērķis.

Tie ir tikai mirkļi bijuši, kuros jutos laimīga.

Priekš laimes man vajag būt apmierinātai ar sevi (nomest 10kg), būt laimīgai attiecībās (saņemt bildinājumu un virzīt visu uz ko vairāk), būt labā darbā (esošais mani izsmeļ, morāli sagrauj, nav nekādu stimulu) :-/

Bet tā ik pa laikam ir mazais laimes mirklītis, man daudz nevajag, kaut vai ar draugu aizbraukt uz zoo :-D

Man liekas, ka tāda laime nav iespējama visu laiku. Var būt +/- apmierināts, bet nebūs tā, ka ilgstoši viss būs ideāli - attiecības, veselība, darbs, vienmēr kāda joma pieklibo.