Mana bēda ir tāda, ka dzīvoju un strādāju Rīgā, vecāki dzīvo laukos.
Rīgā īrēju kojas un pati apmaksāju gan skolu, gan kojas, gan paēdu.
Bet brīvdienās tomēr gribas aizbraukt uz tā teikt mājām, atpūsties no Rīgas kņadas, pabūt vienai savā istabā, jo kojas tomēr nogurdina.
Bet te atkal sākas bēda - mani vecāki, visvairāk tēvs mani tā teikt met laukā, mājās es varētu mierīgi izmācīties, jo pa vakariem strādāju un nav laika, kad, bet te viņš ārādas, ka es neko citu nemāku kā mācīties, ka es neko citu nedaru, ka viņam tas ir noriebies, ka man tur ir jābrauc ciemos utt. Bet mani tas reāli sāpina, jo man nav kur citur aizbraukt, man nav citas vietas kā mājas, bet arī tur es vairs tā nejūtos. Par cik man ir jāmaksā par skolu, ēdienu, kojām man visa naudiņa tā arī aiziet un nekādi nevaru sākt domāt par savu mitekli.
Tagad arī par cik 4 brīvas dieniņas gan no skolas, gan darba, laimīga atbraucu, ka beidzot varēšu izdarīt sakrājušos mājas darbus, bet nepaiet ne brīdis kā mani nolej no galvas līdz kājām "ar kakām". Ka esmu pilngadīga un man sen ir jāpazūd no šejienes (es te atbraucu tik 1-2x mēnesī uz brīvdienām).
Es saprotu, ka tā arī ir, bet, nu, ja nebūtu skola jāapmaksā, tad vēl varbūt, bet šobrīd.........
Es tā jau visu dzīvi sitos viena, bet tas ir tik sāpīgi dzīvot ar apziņo, ka nav pat mājas kur atgriezties :(
Es pat nezinu ko vēlos dzirdēt, gan jau Jūs arī mani nolamāsiet, ka vecākiem taisnība, bet tomēr sāp...
8
