Būs gari...
Man ģimenē jau daudzus gadus ir viena bēdīga situācija, ko mums nekā nesanāk atrisināt. Ceru šeit kādu interesantu ieteikumu izlasīt.
Man ir tante. Bija super aktīva, riktīgi sevi kopa, dzīvojās pa ārzemēm un gandrīz arī tur ieprecējās. Apbrīnoju viņu bērnībā (viņa ir 15 gadus vecāka). Taču pirms 18 gadiem viņa nejauši satika savu šī brīža dzīves biedru un samīlējās akli. Viņš izrādījās nenormāli, super slimi greizsirdīgs un arī problēmas ar alkoholu nebija svešas. Tante bailēs no tā, ka greizsirdības dēļ viņš kādas scēnas laikā viņu pametīs, pārstāja par sevi rūpēties, izbeidza kontaktus ar pilnīgi visiem draugiem, nekādu vairs ceļojumu un mācību ārzemēs, nekādas kāpšanas pa karjeras kāpnēm. Kļuva par pelēku peli un no stresa nenormāli notievēja.
Vēl problēma tāda, ka viņiem tā arī nesanāca tikt pie bērniņa, lai gan abi veseli. Mākslīgo apaugļošanu un adopciju vīrietis pat neizskata kā variantu. Taču manai tantei saka, ka, t akā viņa viņam nedzemdē pēcnācēju, viņs viņu nekad neprecēs. Vīrieša vecāki pateica, ka viņiem neatstās ne centa mantojumā, visu atdos vīrieša māsai, jo tā ir mantinieku sagādājusi.
Tante aizvien vairāk un vairāk ieslīga sliktā garastāvoklī, ik pa laikam klusībā lieto alkoholu (šeit esmu lasījusi izteicienu "inteliģentais alkoholiķis", laikam tas bez maz vai ir par viņu). Darbā visi kolēģi, ar ko uzsāka biznesu, ir kļuvuši par turīgiem vadītājiem, bet viņa atteica visiem piedāvājumiem, sēž uz mazas algas un baidās kaut ko iesākt. Vīrietis daudz dzer, roku pret viņu nepaceļ, bet morāli terorizē. Zvana reizi 10 minūtēs (nepārspīlēju) viņai, ja viņa nav blakus. Pat izvadīšanas laikā baznīcā! Un viņai jāceļ (jā, viņa arī baznīcā ceļ klausuli, savādāk norausies un būs scēna).
Vairāk un vairāk attālinās no mums. Kad satiekamies, viņa nerunā, nodūrusi acis tiešām stāv stūrī un skatās pa logu. Negrib, lai runājam par to. Bet mums visiem ģimenē sirds plīst pušu!! Cilvēks mūsu acu priekšā nodziest, bet mums nekā nesanāk neko mainīt. Ja sākam par to runāt, tad viņa vnk noignorē un aizbrauc projām. Vīrietis viņu bieži nelaiž uz vecāku mājām. Bet viņa ir tiiiiik ļotj vīrieša pusē. Principā tā arī pateica, ka drīzāk atteiksies no ģimenes, nekā no šī vīrieša.
Pirms divām nedēļām mēs viņu nolēmām kārtīgi "paknābāt". Pirmkārt, mēģinājām aizvest uz skaistumkopšanas salonu, bez rezultātiem, protams. Esmu viņai dāvinājusi kleitas un rotas lietas, bet viņa velk savas nelaimīgās džinsas ar pusaudžu topiņiem. Un viņa tiešām ir skaista sieviete. Ne nelaimīgais skatiens un cenšanās nevienam nelekt acīs, lai viņu liek mierā un nav scēnu, viņu nogalina. Pati viņai mums dienas beigas pateica: "Lieciet mani mierā! Jūs neredzat, ka man jau sen ir depresija?" Radzam, bet ko darīt?????
Esmu tā apjukusi un man tiešām sāp sirds par to, ka sieviete, kas bija mans paraugs, piemērs un apbrīnas objekts, ir izdzisusi.
Ceru, ka esmu skaidri uzrakstījusi... Varbūt ir kādi ieteikumi? Es ļoti ceru izlasīt šeit kādas labo piemēru par līdzīgu situāciju... Viņa vēl ir jauna sieviete (42), vēl var paspēt i bērnu dzemdēt, i apprecēties, i karjeru uztaisīt, kā viņa kādreiz ir sapņojusi, tapēc tas viss ir vēl sāpīgāk..
7497
