Ar draugu esam kopā mazliet vairāk kā divus gadus. Esam gājuši kopā ļoti daudz kam. Attiecības bija kā pasakā. Mīlējām viens otru, stipri stipri. Nedarījām pāri viens otram, darījām visu, lai abiem ir labi.
Nu jau pēdējos 2 mēnešus iet kā pa elli. Es nevaru, man kaitina viss ko viņš dara, ko pasaka. Strīdamies visu laiku, katru dienu par sīkumiem. Atzīšu, ka vainīga esmu es pie strīdiem, viņš cenšās visu saglābt, nestrīdēties, bet es nevaru, man tik ļoti kaitina viņa izgājieni, vispār viss ļoti kaitina, kad kko pasaka utt. Es gremdēju mūsu attiecības uz leju. Manī kaut kā sēž iekšā tā zemapziņa, ka es ar viņu būšu ļoti nelaimīga, tāda kā intuīcija un tāpēc arī nāk ārā dusmas uz viņa, kaut gan neko lāgā sliktu jau viņš nedara man. Gribu iet prom, negribu mocit viņu un sevi. Bet esmu par gļēvu, lai aizietu, jo zinu, ka pārdzīvošu. Kas tad man tās par emocijām, ja krīt uz nerviem, bet aiziet ar nespēju? Pieradums? Mīlestība? Kas tā par mīlestību, ja bailes pazaudēt, bet tajā pašā brīdī arī gribās bēgt prom no viņa, dusmoties uz viņu utt.? Kaut kas man ļoti sāp, bet nezinu kas. Tā sāp, ka nāk dusmas uz viņu.
1513
