vardarbība

Nepārliecinās, ka tādā attiecību modelī var būt mīlestība.. noteikti ne šis ''termins''..

Es nebiju ar viņu gluži attiecībās, pāris randiņi un tad, jau sākās visas briesmas. Es viņam teicu, ka tur nekā nebūs, viņš man teica, ka, lai pagaidu, gan atnāks mīlestība. Sāku satikties ar citiem, viņš mani izsekoja, draudēja, visiem stāstīja, ka esmu viegla sieviete, reiz vispār sagaidīja pie mājām tādā stāvoklī, ka likās, ka viņš vispār ir psihiski nelīdzsvarots. Es izbēgu tikai vienā mirklī mainot dzīvesvietu un telefona nr, nobloķēju visur. Bija nedaudz bail, bet biju pārliecināta, ka viņš nezin, kur es dzīvoju un paldies Dievam viņam nebija ne jausmas, kur strādāju.

Es neesmu bijusi tādās "attiecībā", bet izbeigtu, sevišķi, ja sāktu draudēt. Par spīti, kaut vai.

Veiksmi!

Cilvēks ir izturīgs un diemžēl ir spējīgs sadzīvot ar grūtībām. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc sievietes nemūk prom no tādām attiecībām. Eksistējot ''mēslos'' droši vien zūd arī ilūzija par skaisto dzīvi :)

Kāpēc vispār iesaistījos ar viņu :'-(:'-(:'-(

mvk, visu ir iespējams arī pārtraukt. Tu taču saproti, ka pēc 10 gadiem viņš visticamāk nekļūs par ideālo vīrieti ...

cormeum, agrāk ar viņu bija trakāk. Tagad viņš "it kā" ir labāks, bet tas, kas man ir iekšā, visa tā sāpe, dusmas, aizkaitinājums, neticība un viss pārējais, man neļauj vairs saskatīt labo, ko viņš ARĪ dara. Viņš man dod visu, ko vēlos, bet man nepietiek, jo nevaru aizmirst veco. Vienkārši nespēju piedot viņa vairākkārtējo rīcību. Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs. :'-( Protams, saprotu, ka ir vēl daudzi vīrieši. Bet jūtu, ka šī trauma man sekos arī turpmākās attiecībās. (t)

Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs.

Tieši tas, ko rakstīju.. ka bieži vien attur no pārmaiņām neticība labākai dzīvei. Bet viss ir iespējams. Arī Tu esi pelnījusi būt laimīgai attiecībās :)

man bija pirmās nopietnās attiecības ar pusi viss sākumā bija ideāli beigās viņš mani pazemoja gan garīģi gan fiziski bet vairāķ fiziski novilkām kopā gadu bet nu pēdējie mēneši bija vāks vienu dienu viņš man kērās pie rīkles tas bija viss sapratu ka esmu pelnijusi ko labāku saģērgos un aizgājuar to viss beizās!

(t)

Saistīja tikai berns... dzivojām kopa 5 gadus.. berna dēl 1 gadu mocījos-nezināju kā aiziet... domāju,igi un dikti visādus variantus.. tad kādā tiešām saulainājā diena pazvaniju-tētim lai atbrauc man pakaļ. paņēmu bernu un aizgāju...veel vairāk kā pusgadu bij tas pats(morālā,draudi utt) kaut arii dzivojam atsevišķi..bet tad nez kas notikaas lika mani mieraa...(atleca smadzene :D )
un tagad ir pagajuši divi gadi jūtos fantastiski..(l)


P.S. šādu dzīvi es nenovēlu nevienai..

Bet patiesībā bail aprast ar domu, ka modīšos viena un nebūs ko apskaut, nebūs, kas mani mīlēs

Ja ir fiziskā un emocionālā vardarbība, kā arī necieņa un meli, tad diez vai tur ir kāda mīlestība.

Jāizplāno kā (galvā, nekādu taustāmu pierādījumu, ko vinš varētu atrast, pirms Tu esi gabalā) un jāiet prom.
Tādus draudus kā "es tevi mierā nelikšu" vai ja "aiziesi, salauzīšu tev abas kājas" nav jāklausās. Vardarbīgās attiecībās galvenais ierocis ir bailes, reāla, fiziska darbība ir tikai otrajā plānā. Ja baidīsies, nekur neiesi un viņš būs panācis savu. Ja aiziesi, vēl kādu brīdi pazvanīsies, pameklēs soctīklos un viss.
Aiziet ir vienkāršāk, nekā domā, ja vien nu tiešām nav tā, ka saista laulības līgums un bērni.
Bet nesaprotu, kur jūs vispār tādus mežoņus atrodat? (t) Nevar taču būt, ka tādu uzvedību jau no sākuma nevar objektīvi novērtēt. Mazāk sapņu pilīm ticēt vajag, ko stāsta un vairāk skatīties uz darbiem un kā izturas pret apkārtējiem.

Samaara
nevar gan noteikt. mana gadijuma tas parādijas pec berna piedzimšanas.es sēdēju visu laiku mājas ar bernu-nestrādāju...
fuu tas bij murgains posms-fuu negribas atcerēties,lai gan viņš joprojām ir manā dzīvē kā berna tēvs un kā tēvs ir labs,bet kopā dzīvot fui nee...:-|:-)

Ok, psihotrauma var būt izņēmums, kad tiešām cilvēks izmainās pa 180°, tomēt vairumā gadījumu tie cilvŗēki ir kretīni jau no paša sākuma. Ja ne pret sievieti, tad pret citiem apkārtējiem, kaut vai pārdevēju veikalā.

man sadas attiecibas bija divus gadus. no sakuma viss bija forsi, bet velak saakās.. protams milestiba no manas puses vairs nebija nekada. bija bail izbeigt, bija, bet sapratu ka tas vienreiz ir jadara un ari izdariju.. protams pectam neskaitaamas vestules draugos , gan ar draudiem, gan ar tekstiem - milu, nevaru bez tevis dzivot, gaidiisu tevi kautvai visu muuzu, mees vel tiksimies, un tada garaa.. nujau teju pusotrs gads pagaajis kops pametu vinu. vel pa retam paraadaas kada vestule bet reti. un jaa paskiiros taadaa veidaa, ka vnk aizbraucu uz angliju. pateicu vinam, ka braucu stradaty un vienaa dienaa arii aizbraucu. un pec dazaam dienaam uzrakstiju ka viss cauri.. nu tada zinaa man stulbi tas, ka vins zin kur latvijaa dzivoju, bet kad esmu latvijaa, tad uz to pilseetu kur dziivo vins es vnk nebraucu, lai gan man tur ir draugi..

Ja tu nezini kā aiziet, vari droši zvanīt uz Resursu Centru Marta - 80002012, tur ir zinoši cilvēki, kas atbalstīs un ieteiks reālus rīcības variantus. Esi stipra un mīli sevi!

To diemžēl ne vienmēr var sākumā pamanīt. Pirmos trīs mēnešus mums arī viss bija kārtībā, bija mīļš, rūpīgs, vienkārši super vīrietis līdz brīdim, kad ikdienas pāakstīšanās ar knaibīšanu un košanu pārvērtās līdz tam, ka lūdzos, lai beidz un, ka nespēju vairs paciest, ka sāp.
Nemaz nerunājot par morālo teroru. Kad cilvēks acīs skatoties tā arī pasaka - es gribu, lai tev sāp.

Un nez ko par kosmietēm šī diskusija liecina :-D

To ka visas ir tupas gold digeres :-D pārējais jau ir po.huj, ka tik vecis bagāts un ir status sabiedrībā. :-D

.Pavēlnieks, kura vieta konkrēti šajā diskusijā liecina, ka VISAS?

Citātus studijā! Citādi atkal tukšs apgalvojums, ka:

par kosmietēm šī diskusija liecina

To ka visas ir tupas gold digeres