Esmu daudz lasījusi par vēža cēloņiem. Un iedziļinoties visās psihosomatikas slimībās, man nekad prātā nebūtu ienācis pie slimības ar ko slimoju es, vainot kādu citu, ārtu, piemēram. Tas, ka ir ārsti, tas nenozīmē, ka viņi ir dievi un var dažu stundu laikā, gluži kā datorā, ar ctrl Z, atcelt visu pasaules cilvēku visas slimības, ar nazi, vai bez, ar ķīmiju vai bez. Kā var vispār vainot ārstu? Pat, ja tu negadījumā zaudē kāju un ārsts nespēj to adekvāti piešūt atpakaļ, vainīgs esi tu, jo sēdēji pie stūres, vai tas cits, kurš uzbrauca tev virsū. Cilvēks nav gumijas lelle, kuru var izmazgāt ar ziepjūdeni un atkal būs tīŗa un smaržīga, vesela. Ja cilvēks pats sevi ir tik tal novedis ar dzīvesveidu un attieksmi pret sevi, ka saslimis pat ar vēzi, tad nevajag vainot ārstus. Ja negribas skatīties pateisībai acīs, tad var vainot kādu mistisku likteni, vai dievu, vai sakritības, vai lāstu tanti... Visas sievietes, kuras saslimst ar vēzi, nonāk pie izvēles: 1) iemīlēt sevi, piedot, ārstēties un uzveikt vēzi 2) nomirt. Tūkstošiem cilvēku pasaulē ir izārstējuši vēzi, un tik pat daudzi no tā miruši, un ne jau ārsts tur ir bijis noteicošais faktors, bet tas, kas cilvēkam darās iekšā. Vēzis ir kā pēdējā zīme, ka tā vairs tālāk dzīvot nevarēs...