blakus apsēžas cilvēks, es uz viņu paskatos.
Es necenšlos celt kašķi. Es vienkārši rēķinu līdzi laiku.
Ja tuvumā apsēžas cilvēks, es arī uzmetu aci vai rādiusā viss ir kārtībā. Tomēr, tās ir dažas sekundes, ja vispār sanāk vairāk kā divas.
Tātad, - mamma pieiet pie galdiņa. Viņai ir janoparko rati, no ratiem jāizņem bērns. Ap šo laiku jau ir sacelts troksnis, kas nozīmē, ka Tu jau esi paskatījusies vai viss ir kārtībā.
Tālak viņai ir jāiekārtojas krēslā, jāieriktē bēbi pozā, jāatsvabina sevi no drēbēm (krekliņa, krūstura), jāpieliek mazais pie krūts. Lai to visu pamanītu ir jāskatās krietni ilgāk kā parastu situācijas novērtēšanas laiku.
Tātad, Tu nevis skatījies vai nevajag somu noņemt, bet skatījies, jo viņa komentēja. Tātad, nevis tu redzēji pliku krūti vicinamies gar degunu, bet zīdīšanas procesu. Jo sēžot blakus, no sāna, īsti nav iespējams ieraudzīt pliku krūti.
To, ka var nepatikt komentāri - to es pieņemu kā normālu. Bet ko darītu, ja šī māmiņa runātu pa telefonu vai ar draudzeni par sāpošiem krūtsgaliem un šuvēm? :D
Labi, tā nav tēma, kuru apspriest citiem dzirdot, bet cilvēki arī bez bērniem mēdz apspriest tādas lietas pie galdiņiem, ka dūša tiešām apraujas. Piemēram, rotta vīrusi un co. :D Tādēļ, taču nevienu neizraida no iestādes.
Pareizāk, manuprāt, šādā situācijā būtu palūgt pašai mātei mazliet klusāk uzvesties. Un tad rīkoties attiecīgi pēc tā cik adekvāti viņa ir spējīga uztvert Tavu lūgumu. Nevis automātiski lūgt viņu likvidēt, pārsēdināt vai vienalga.