ticīgās

Esmu gan kristiita, gan iesveetiita, "pateicoties" manai religjijas fanaatei krustmaatei. Es nedomaaju par vai Dievs ir vai nav, man gluzhi vienalga par to. Taatad sanaak, ka neticu. Bazniicas apmekleeju biezhi, bet ne ticiibas deelj, patiik taa aura un miers, kas tur ir.

Neinteresē vispār reliģijas, nepatīk, ka cilvēks kaut kādā ziņā tiek ierobežots. Ticu augstākiem spēkiem, bet nesaucu to ne par Dievu, ne Allahu utt.
Esmu kristīta, un bērnībā vecmamma arī vilka uz baznīcu utt, bet varbūt tieši tas ir iedzinis tādu nepatiku, ka bijis jādara bez pašas gribas.

Mani kristija bernībā. Uz baznīcu nekad neesmu gājusi, un Dievam, Jēzum, Svetajam garam un citiem pasaku tēliem neticu. Baznīca pati ir diezgan liela sekta kas domāta, manuprāt, garā vājiem vai galēji izmisušiem. Tā pat arī visi gadījumi par mācītājiem - pedofīliem, utt. Cik man nācies saskarties (ir bijusi darīšana), tās draudzes ir pilnas ar īgņām un gnīdām, un ja Tu netici tam, kam tic viņi tad neesi nekas. Vārdsakot - kristietība uc ticības ir liels bullshits, lielākais un slīpētākais bizness pasaulē, manuprāt.

BET es ticu kaut kādai prātam neaptveramai enerģijai, kas mūs visus vada :)

Esmu kristiete. Tikai pēdējos gados dzīve ir iegrozījusies tā, ka uz baznīcu sanāk ļoti reti tikt. Vispār jāsaka, ka dzīve pēdējā laikā uzņēmusi tādus tempus, ka es vnk nevaru paspēt to, ko vajadzētu un gribētu darīt savas kristiešu dzīves attīstībai. Šobrīd nogaidu, kad nāks tie "labākie" laiki un būs vairāk laika sev un savai iekšējai pasaulei.

pusaudžu gados uzskatīju sevi par atejisti

ok, tā bija kļūda rakstot vakarā ātrumā, nepārlasot, nevis tāpēc ka nezinu kā pareizi rakstās :D

Esmu kristiete, ticu Dievam un apmeklēju reizēm baznīcu. Man to ieaudzināja mana vecmāmiņa un tā nu es ticu un eju uz baznīcu.

Cik esmu pētījusi, klausījusies, interesējusies un iedziļinājusies, ticības pamatu pamatā ir samierināt cilvēku ar dzīvi, lai cik smaga tā būtu, un sagatavot nāvei. Tas, ka uzmanība tiek pievērsta kādam no dieviem, arī nozīmē, ka šī pati uzmanība ir vienlaikus novērsta no dzīves smaguma. Šķiet, tāpēc baznīcās pārsvarā redzu vecāka gadagājuma cilvēkus, ne tikai Latvijā.

Neesi īsti gudra, kā izrādās. :D

Neviens manā ģimenē nav ticīgs, bet bērnībā mani nokristīja.
Es gan vairāk ticu tādam pagāniskam dieviņam, kurš ar baltu, garu bārdu sēž uz mākoņa nevis visiem Bībeles stāstiem.
Drīz jāuzsāk iesvētību kurss, redzēs, kā man ies. :D

Lipna, eksāmeniem nav jāgatavojas?

Esmu kristīta, iesvētīta, bet par kristieti sevi neuzskatu. Baznīcas dievs manā dzīvē neko nenozīmē. Neesmu arī atejiste (:D), jo manī ir pārliecība par augstāku lietu kārtību, likteni, pārdzimšanu. Vārdu sakot, baznīca par maniem uzskatiem šajā jomā tikai šausminātos. :D

Neticu un neticēšu. Baznīcas neapmeklēju, ko man tur pie tiem pedofiliem darīt?

Neesmu kristīta, baznīcu esmu apmeklējusi kādas 3x Ziemassvētkos un pāris reizes ekskursijās. Vecmamma bija ļoti ticīga - katru svētdienu apmeklēja baznīcas, pa tv skatījās kristīgus raidījumus, mācīja man lūgšanu, mest krustu u.c., taču neuzspieda neko.

Esmu ateiste... mans "dievs" saja joma ir Richard Dawkins... vispar diezgan skumigi, ka 21gs vel ir cilveki kas tic religijai... baaac... tumsoniba...

Esmu kristīta, taču neatbalstu aktuālās Latvijā esošās konfesijas. Pret reliģiju man ir neviennozīmīga nostāja, varētu teikt, ka šobrīd ir periods jau vairāku gadu garumā, kurā cenšos izpētīt un saprast reliģiju / konfesiju būtību, taču ne ar mērķi pieslieties kādai konkrētai.
Kādam augstākam, virzītspējīgam spēkam es ticu un ticu eņģeļiem, lai gan arī tur man vēl daudz jāpētī.
Pret baznīcām attieksme ir drīzāk nosodoša, jo pats cilvēks sevī nes altāri un lūgšanas. Mūsdienās baznīcās iešana, manuprāt, ir augstāku varu iespēja pazemot cilvēkus un manipulēt ar viņiem, it sevišķi pareizticīgo konfesijā. Bet ja kādam patīk, lai iet, mani tas netraucē, pati baznīcām eju ar līkumu, jo dievišķo spēku tur iekšā nejūtu.

Esmu audzināta katoļu ģimenē dogmatiskā manierē. Agrāk ļoti ticēju dievam, bet kad sasniedzu apziņas vecumu, sapratu, cik ļoti reliģija spekulē ar cilvēku prātiem un ka dieva, kādu to mums pasniedz, nav. Man, protams, nav nekādu iebildumu, ka ir tauta, kas tic. Manuprāt, tas ir izglītības trūkums un arhaisms, jo ja viduslaikos, kad ne kosmoss, ne fizika nebija izpētīta, bet 21.gs. - tā ir tumsonība. Bet negribu nevienu aizvainot, jo tas ir mans persoņigais viedoklis un esmu gatava to mainīt.

Zipčik, man patīk visi četri apokaliptiskie jātnieki - Hitchens, Harris, Dawkins un Dennets, bet mans favorīts ir Hitchens :)

Esmu kristīta, kā liela daļa cilvēku bērnībā un pat nebija jautājumu, vai gribu vai nē. Tomēr neesmu pret to, neesmu arī par. Ja man pajautātu toreiz, droši vien ka tik un tā piekristu.
Neesmu baznīcā gājēja, vecāki arī nav. Tomēr ir viens mācītājs, kurā ieklausos, jo viņš runā par tīri cilvēciskām lietām, kas it kā zināmas, bet ne vienmēr pamanītas, šāda reliģijas izpausme man ir saistoša. Tomēr pieļauju, ka klausītos šajā cilvēkā arī tad, ja viņš nebūtu mācītājs.

Es neuzskatu, ir pareizi teikt par visām baznīcas lietām, ka tās ir muļķības un pilnīga tumsonība.. Tā nav. Tāpat kā ateisma uzskati (atejisma :D) nav pilnīgas muļķības. Katrā no šiem uzskatiem ir sava daļa taisnības. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka neviena galējība nav laba, vienmēr ir jāmāk paņemt kaut kas arī no otras, pretējās puses, tāpēc pati atrodos kaut kur pa vidu: starp ticību un neticību.

Platinum - yeey, prieks apzinaties, ka ir sheit kads kursh vel zin par tadu cilveku eksistenci :)
P.s. ja velies vari paskatities stand up Bill Maher vai George Carlin vinjiem labie stand up par religion :D

Nevaru savu teikto attiecināt uz visām, bet tajās baznīcās,ar kurām man ir bijusi darīšana kāda, nav kaut kādi sektanti vai pedofīli (tik pat labi varam teikt, ja kāds apzog veikalu, tad visi esam zagļi) :D Kad gāju uz iesvēti, mēģināju atrast iemeslus,lai neietu, jo prātā sēdēja doma, ja nu tur visi ku-kū un man tur liks nez ko un nez kā :D Jo gāju tīri intereses vadīta, kas cilvēkus tur tā piesaista. Beigās izrādās,cilvēki kā cilvēki, priecē,ka baznīcā cilvēki diskutē un nebaidās teikt ko domā utt.(vismaz es savā prātā biju tā iztēlojusies, ka visi sēž kā rātnas pelītes un klausās kā viens tur priekšā lasa vienu "īsto" taisnību.
Man jau liekas, ka tam visam nav akli jātic, katram tas viss jāapskata caur savu uzskatu prizmu. Dzīvojam 21.gs, kad nevajadzētu krāsot visu tikai baltu vai melnu.
Atbildot uz sākotnējo jautājumu, esmu kristīta, uz baznīcu eju reti.

Kad vajag apmeklēju pareizticīgo baznīcu.