Uzskatu, ka "greizsiržojos" normas robežās un ļoti, ļoti reti. Arī tās reizes varbūt nav gluži aiz greizsirdības, bet gan aiz nepatikas pret kaut kādām darbībām.
Man katrā ziņā nav bail un nedzīvoju paranojā par to, ka mani pametīs. Pakaļ neskriešu, tas ir viennozīmīgi. (kāds sakars skaistumam ar to? (t) )
Patiesībā priecājos, ka tādām greizsirdībām mūsu attiecībās nemaz nav vieta, jo abi esam pārliecināti par savām jūtām vienam pret otru. Mans ir pārāk pieaudzis, lai līstu kaut kur čatoties un skrietu uz slepeniem randiņiem. Viņam pat tam laika nebūtu. Viņš zin, ka arī es to ne mūžam nedarītu, tāpēc arī nav nekādas nesaprašanās greizsirdības jomā.