Tātad, tās kuras prasija, kā viss beidzās, beidzās šādi.
Piezvanija man, saruna no manas puses bija mierīga, viņa puses kā joks.
Atvainojos, ka aizskāru viņu ar savu frāzi, viņš tikai pasmējās, par ceļojumu neko neminēju un nejautāju, tad pats pajautāja, ko grasos darīt brīvdienās, teicu, ka sazvanīšu kādu draudzeni, lai brauc ciemos, tad sākās pats jautrākais, man pārmeta, ka redz, es jau plānojot ko darīšu, lai gan viņš esot pajokojis (cik smieklīgs joks, jā), ka viņš neesot nemaz domājis braukt ar draugiem, bet redz es jau esmu kaut ko izplānojusi, tad es teicu viņam, ka man tas nelikās kā ļoti smieklīgs joks, ka es neko vēl neesmu sarunājusi un teikusi draudzenēm, kad atkal sāk jau man pārmest, uz ko es teicu, ka es nebūšu suns kuru izrīkos, par kuru ņirgāsies, pavēlēs un gaidīs, kad suns skries pakaļ.
Saruna beidzās. Tad nesen atkal atsākās saruna, kura noritēja sekojoši. Viņš jautāja man vai es braukšu? Protams uz ko es atbildēju pozitīvi, jo kā nekā, finansēju arī daļu es un tas jau bija ieplānots laicīgi, ar to arī viss beidzās, ne vārdu vairs neteica un teica, ka priecājās, ka piedevu viņa muļķīgo joku, par ko arī pēcāk atvainojās, kā arī atvainojās par to, ka kaitināja mani, lūk, atvainojos es un atvainojās viņš. Tā beidzās arī šis stāsts, bet lika padomāt daži jūsu komentari, ka pa ties uzvedas ka pret suni dazreiz tie viiriesi, gaida kad skries pakal..