meitenes, kas sekoja līdzi manai diskusijai par šķiršanos, ļoti uzmundrināja. gribu lai kāda padalās ar savu pieredzi vai sniedz kādu uzmundrinošu vārdu.
pirms pusotra mēneša izšķīros no sava drauga. pagājušonedēļ uzzināju, ka gaidu bērniņu, esmu 9. nedēļā. bērnu izlēmu paturēt, paziņoju par to bērniņa tēvam, viņš ir ar mieru atbalstīt, sniegt visu nepieciešamo. runāja, ka varbūt vajadzētu mēģināt vēlreiz, ka tagad mums dzīvē viss mainās, kļūsim vecāki. es atteicu, jo būtībā jau tieši viņš bija šķiršanās iniciators un ja atkal sekos šķiršanās, šoreiz tā būs daudz savādāka, jo vairs nav tikai es un viņš.
šīs dienas, kopš uzzināju, dzīvoju mierīgi. neteiktu, ka man zeme atvērās vai kliedzu nelabā balsī, kad to uzzināju, pieņēmu to savaldīgi. ja reiz tā noticis, tad tā tam vajadzēja būt. jutos pat stipra, jo saņēmu atbalstu gan no bērna tēva, gan savas ģimenes. vienīgi šonakt nevarēju iemigt un domāju - nu palīdzēs bērna tēvs, bet mammas jau ir tās, kas tāpat ar bērniņu vairāk ir kopā. kā es viena tikšu galā, vecāki ir arī gatavi atbalstīt, bet sievietei ir vīrietis, kurš tāpat nomierina, tas ir savādāk, jo tas ir jūsu kopējais bērniņš un jūs abi mācaties, kļūdaties, bet darat to kopā. es noteikti nesāku apšaubīt savu lēmumu par bērniņu, vienīgi sāku nervozēt, kā būs vienai to pārdzīvot - grūtniecības laiks, dzemdības, pirmais laiks, kad bērniņš jau būs piedzimis. tāds apjukumus par to, kas sagaida, laikam tikai tagad nāk tā apjausma par to, kas sagaida.:-/
53
