Agrās jaunības gados bija viegli: ja negaršoja atnestā piņģerota izmēra ēdmaņa uz milzu lempim paredzēta šķīvja, palīdu zem galda un pievērsos kaut kam gardākam. Pavadoņi allaž izrādīja patiku, un sekoja arī otrais randiņš.
Tagad esmu augusi kautrībā, tāpēc rātni palieku savā vietā, vakara gaitā pa vienai vien liekot lietā visas glītā rindiņā sakrāmētās dakšas, aizrautīgi (bet neaizmirstot par sievišķīgi dūmakainu balss tembru, kurš nedrīkst kļūt pārlieku skaļš (arī pēc trešās vīna glāzes!)) tērzēju par intelektuāļu jājamzirdziņtēmām un kliedēju pieaugošo garlaicību, kura man šādās reizēs uzmācas labi drīz.
Dažkārt saldās ilgās atceros laikus, kad kā bižaina jaunizceptā rīdziniece visbiežāk vakarēju piselīgajā Tējas namiņā pie Operas.