Uzvārds bērnam

Vinu bija domats savu sievieti...

Es esmu vecmodīga un uzskatu, ka bērnam jābūt laulībā un uzvārdam vienam visai gimenei.

Neesam precēti, meitai ir tēva uzvārds. Ja precēsimies, tad savu uzvārdu neatstāšu tāpat. Lai arī sākumā mani gribēja pierunāt, lai nepiekrītu dot meitai tēva uzvārdu, es pieņēmu savu lēmumu. Mana vīrieša uzvārds man patīk. Pašlaik sarkastīties neplānojam, tam ir savi iemesli.

Es esmu vecmodīga un uzskatu, ka bērnam jābūt laulībā un uzvārdam vienam visai gimenei.

Es uzskatu tāpat.
Ja sīkais ir gadījies nejauši,bet vīrietim tāpat neesmu gana mīļa,lai viņš mani precētu,tad arī bērnam viņa uzvārds nebūs.

Noteikti, ka būtu drauga uzvārds. Arī pēc kāzām neatstāšu savu un nekādas svītriņas pa vidu starp uzvārdiem neliekšu. Tā ir pieņemts manā ģimenē.

nesaprotu kas tas par aplamu uzskatu, ka nevajag dot bērnam tēva uzvārdu :D it kā tas būtu tikai mātes lēmums ko pieņemt :D

Man ir dubultais, vīram un bērnam - vienāds.

nesaprotu kas tas par aplamu uzskatu, ka nevajag dot bērnam tēva uzvārdu it kā tas būtu tikai mātes lēmums ko pieņemt

un kāpēc dot bērnam tēva uzvārdu nav aplami? un, ja nu tēvs tā arī neapprec un vispār beigās šķirās? māte vienā, bērns otrā un jaunais mātes vīrietis trešajā? :D
Ja jau tik pareizi ir pa vecajai modei dot vīrieša uzvārdu, tad, lai vīrietis ietur visus vecos principus un prec bērna māti.

Esmu ari vecmodiga :D ja bērnam nav tēva uzvārds,tad bērnam nav tēva, tas ir, vins to neatzīst.

Hm, es nedomāju mainīt savu uzvārdu nekad (kas draugam nepatīk), bet bērnam jau droši vien dotu tēva uzvārdu. Es nezinu, man tās uzvārdu padarīšanas ir stipri vienaldzīgas, kaut gan varbūt vienkārši šis temats manā dzīvē vēl nav ieguvis aktualitāti.

Sev gribu dubulto, bērnam tēva. Bērnus pirms laulībām neplānoju, tāpēc neesmu par to domājusi.

nesaprotu kas tas par aplamu uzskatu, ka nevajag dot bērnam tēva uzvārdu it kā tas būtu tikai mātes lēmums ko pieņemt

Ja vīrietis mani neprecētu un mums būtu bērns, tad, jā, es uzskatu, ka tas būtu mans kā mātes lēmums. Tāpat kā vīrieša lēmums ir bijis attiecības nenoformēt oficiāli.

Ja jau tik pareizi ir pa vecajai modei dot vīrieša uzvārdu, tad, lai vīrietis ietur visus vecos principus un prec bērna māti.

Es ne pa kam neprecētos tagad, ja arī lūgtu. Iepriekš arī negribēju, jo vienmēr esam vēlējušies skaistas kāzas, nevis kaut kādu ekonomisko variantu.

Praksē jau parasti dod tēva uzvārdu. Matēs dod, ja tēvs nozudis krūmos, kā arī agrāk, PSRS laikos, kad tā vienkārši tēva uzvārdu nevarēja iedot, ja nebija vīrs.

Nu žēl, ka Jums nav naudas kāzām :D

Es bērnam dotu tēva uzvārdu, bet nevis tāpēc, ka cerētu, ka mani apprecēs (ja bērns dzimtu ārlaulībā), bet tāpēc, ka tādi ir mani uzskati. Nedotu tad, ja tēvs aizlaistos, nerūpētos utt., bet savādāk neredzu nevienu iemeslu, kāpēc es to nevarētu darīt. Tikpat labi, mēs varam izšķirties, tad bērnam automātiski mainīt uzvārdu uz savējo? Nu diezvai...
Ja bērns dzimtu laulībā, visi (es, bērns un vīrs) būtu vīra uzvārdā. Nekādas svītriņas vai dažādi uzvārdi. Tā mums ģimenē ir pieņemts, pietam, drauga uzvārds ir vienīgais Latvijā, uzskatu, ka tas ir jāsaglabā.

Es lasu un domāju-jūs tā savam draugam arī pateicāt-nē,es likšu savu,nevis tavu uzvārdu? Tā vienpersoniski izlēmāt? Mans piem palika pat dusmīgs,kad pa jokam teicu,ka mazam būs mans uzvārds.

Selīna, nevajag žēlot. Būs! (l)

Meitai ir tēva uzvārds, jo mums tā šķita "pareizi". Ja būtu dēliņš - gribētu, lai ir mans uzvārds tīri uzvārda saglabāšanas nolūkos. Es arī negribu prasti sarakstīties tikai, lai visiem viens uzvārds - man pirms gadiem 5 bija svarīga visa tā precēšanās u.tml. - pašlaik ir tā, ka mani pat aizvaino vīrieša piedāvājums sarakstīties. Neturu uz viņu ļaunu prātu, bet arī negrasos skrien un formāli kaut ko kārtot. Ja nu kādreiz laulāsimies - palikšu savā uzvārdā, jo man savs labāk patīk :-)

Mans piem palika pat dusmīgs,kad pa jokam teicu,ka mazam būs mans uzvārds.

Ja mans paliktu par ko tādu dusmīgs, es noteikti viņam sejā iemestu to, ka man arī vajadzētu laikam būt dusmīgai, ka man nav vīrieša uzvārda joprojām...