Adopcija.

Cik zinu meitenes, kuras ir izaudzinātas inteliģentās ģimenēs, alkoholiķes un narkomānes nav, lai gan īstie vecāki bija. Puišus gan zinu tikai divus un tur gan abos gadījumos ir nenormāli liela agresija, zādzības, atkarības u.tml, bet audžuģimenes arī ne no tām turīgākajām, varbūt tur tā vaina.

es no taada beerna, kaa rakstaa, atteiktos.
un vispaar neadopteetu beernu nekad, pirmkaart, jo es vinju diezvai speetu iemiileet pa iistam, un otrkaart, ja vins izaugtu par mezhoni, es vinju veel vairaak nespeetu miileet
Savs tomeer ir savs, lai kaadas utis buutu

Ja adoptēts, tad atteikties vairs nevar. ;) Adoptēts nozīmē to pašu, ko savs bērns, pat dzimšanas apliecībā ieraksta jaunos vecākus. No sava jau atteikties nevar izdomāt, teiksim 14, gados. :)

Es zinu puiku, kurš bija arī no drausmīgas ģimenes, bija fiziski iespaidots, tas protams atstājis traumas, mazs bērns baidījās no ūdens, baidījās, ka galviņai pieskaras, bet ģimene bija mīloša un ar pacietību izaudzināja tiešām foršu vīrieti! ;-)

diemžēl zinu gadījumu, kur dēls - arī ar bipolāriem traucējumiem kā rakstā minētajam zēnam - sacirtis gabalos savu miesīgo māti un pēc tam sadedzinājis. Tās ir psiholoģiskas novirzes, kas var būt gan adoptētam, gan savam bērnam.

Mans viedoklis vienmēr būs tāds, ka labi cilvēki savus bērnus neatstāj bērnunamos un nevienam neatdod. Iedzimtības faktors nav izdomājums, kāds gan bērns var piedzimt mātei narkomānei.

Taču pret adopciju es neesmu, ja man kādreiz sagribēsies bērnu, tieši to es darīšu. Zīdaini gan nē, drīzāk kādus 5-10 gadus vecu bērnu. Pirms adopcijas bērns ir kādu laiku jānovēro, jāpaskatās, kā viņš kontaktējas ar citiem bērniem, ar audzinātājiem un ar potenciālajiem audžuvecākiem.

Man ir divi bērnības draugi, adoptēti bērni, kuri kļuva par māsu un brāli (vispirms bija meitene, pēc pāris gadiem paņēma arī puiku-zīdainīti) - forši cilvēki. nekādu noslieču.
Vēl ir viens paziņa. Pieņēma turīga ģimene, tāpēc izauga ar noslieci uz tusēšanos un dzīves baudīšanu. Vecāki visu mutītē ielika un tagad arī turpina likt. Domāju, ka tas nav nekas iedzimts, bet vnk labas dzīves iznākums.

Carpe Diem
Var gan atteikties-gan no sava, gan adoptēta. Iesniegums bāriņtiesai un bērns nokļūst bērnu namā.

Raksts nav labākais piemērs, jo tur ir smagi traucējumi, nevis tikai slikti audzināšanas apstākļi bijuši.

Domāju, ka ar īsto audzināšanu un pieeju var izaudzināt labu bērnu, galvenais audzināt un pieņemt kā savu, nevis atgādināt, ka pieņemts, tad jau gan viss labi.

Adoptēts nozīmē to pašu, ko savs bērns, pat dzimšanas apliecībā ieraksta jaunos vecākus. No sava jau atteikties nevar izdomāt, teiksim 14, gados

no sava jau arii teoreetiski var atteikties. jeb kuraa gadijumaa, es ar tadu kopaa nedziivotu, kur nu eel maksaatu par aarsteeshanu

Bet pirms adopcijas jau iedod bērna kartiņu ar kuru var iepazīties un uzzināt no kurienes viņš nācis.

es kaut kādā mērā uzskatu, ka aizbildināšanās ar iedzimtībām, vecākiem narkomāniem utt ir nevēlēšanās atzīt savas kļūdas bērna audzināšanā. Daudz kas ir atkarīgs arī no sociāliem apstākļiem, piemēram, iesaistīšanās nepareizā kompānijā, u.tml. Turklāt, cik gan daudz nav gadījumu, kad narkomāniem un dzērājiem piedzimst veseli bērni, bet inteliģentiem cilvēkiem ar labiem gēniem - invalīdi. Laikam mani ļoti iespaidojusi dokumentālā filma par Mārtiņu, kur vecākiem - diviem zinātniekiem piedzimis bērns, kura lielākais sasniegums 13 gados bija iemācīties pašam uzvilkt džemperi...

Kima un Raiens adoptēja Railanu pavisam maziņu. Viņa māte bija atkarīga no metamfetamīna. Arī mazulis bija atkarīgs no narkotikām un, jaunie vecāki sākotnēji nevarēja pieskarties viņa ādai, jo tas zīdainim sagādāja pamatīgas sāpes. Tomēr atkarību problēma un daudz kas cits nebija šķērslis un Kima ar vīru vēlējās palīdzēt šai nelaimē nonākušajai dvēselītei, taču nu – abi ir izmisuši, palīdzība un atbalsts nepieciešams tieši viņiem abiem.

priekš kam ņēma, ja zināja, ka māte narkomāne un arī bērns tāds pats? bija iedomājušies, ka ir visu vareni pasaules glābēji?

Nevar atteikties, ja posms ir noslēdzies un adopciju ir apstiprinājusi tiesa!
Un no saviem bērniem var "tik vaļā",ja atņem aizgādības vai aprūpes tiesības, bet nu tur jābūt iemesliem- atkarības, vardarbība utt. Nevar tā vienkārši aiziet uzrakstīt iesniegumu. :D Tad jau bērnus mētātu kā futbola bumbas.

Šarlote_ filmas nosaukumu,vari pateikt?

innanna, tā arī saucas "Mārtiņš", šķiet, 2002.gada

Manuprāt, ja nolemj adoptēt, bet baidās no viņu "iepriekšējās dzīves", tad jāņem pēc iespējas mazāki bērniņi, jo tad ir mazāka iespēja, ka viņu dzīvi jau ir paspēts "sačakarēt" ar vardarbību, narkomāniju utt. Jo mazāks bērniņš, jo mazāk ko atceras.. nu vismaz man tā liekas. No fiziskās veselības viedokļa, protams gadījumi ir dažādi, jo daži vecāki pieklapē arī pāris nedēļas vecu zīdaini, bet vismaz psiholoģiskās traumas varētu būt niecīgākas.. Katrā ziņā, ja es izlemtu par labu adopcijai, tad droši vien gribētu bērniņu zem 1,5 gadu vecuma. Bet tos, protams, "izgrābj" pirmos, jo visi grib maziņu, ko no paša sākuma audzināt kā savējo.

teika_spolite - es vispār neko neminēju par atteikšanos.. :-O

Tiešām, Bordo, tev šķiet, ka ir tik daudz cilvēku, kuri savus bērnus mētātu kā futbolbumbas?
Protams, ka var atteikties, kas tu vakar dzimusi?
Zīdaini ieliec baby box`ā, lielāku aizved un atsakies. Neviens taču tev neskries ar to bērnu pakaļ un neliks no sākuma viņu piekaut, lai varētu paņemt bērnunamā.

Undiya, domāju, būtu pārsteigta, ja zinātu, kā notiek praksē. ;) Un, jā, tādu ir daudz.
Zīdainim nav dzimšanas apliecības, nav zināmi vecāki- būtībā bērns ir kā balta lapa, tāpēc arī Babybox strādā. Tiklīdz ir zināmi vecāki un ir dzimšanas apliecība, kas to pierāda, viss ir sarežģītāk.
Varbūt tu kaut ko jauc, jo atteikties var no aizbildņa pienākumiem, bet nevajag jaukt to ar adopciju un īstajiem vecākiem.