Labvakar.
Jau 5 gadus esmu attiecībās. Dzīvojam kopā, kopā kaļam plānus par nākotni - kāzām, bērniem (mums abiem 24). Katru dienu priecājos ka man blakus ir tik lielisks vīrietis. Bet ir kāds BET! Es nevaru no galvas dabūt ārā bijušo, savu pirmo puisi. Pagājuši jau gandrīz 9 gadi, bet nekā. Par nopietnām attiecībām es tās nesauktu, tā bija vairāk tāda draudzība, pirmie tādi tauriņi vēderā, pirmās tādas sajūtas.
Kas mani vai beidz nost? Tas, ka es nespēju būt līdz galam godīga pret tagadējo draugu. Pirms šī drauga man bija vēl citi, nu neviens nespēj mani tā aizķert kā tas pirmais. Tagadējam draugam esmu pirmā mīlestība un man liekas tik ļoti necienīgi ka es nespēju viņam atbildēt ar to pašu, ar pirmo mīlestību. Mēģinu sev ieskaidrot - nu vai es vainīga, ka man ir bijis cits puisis, kaut kad ļoti sen, kurš ir bijis un ir man joprojām ļoti īpašs? Liekas, ka esmu tik pretīga, ka vēl joprojām domāju par bijušo, kaut gan man taču ir viss, kas sievietei vajadzīgs. Vienreiz iedomājos, par to, ka varbūt jāškirās, ka kaut kur zemapziņā manas jūtas nav tik stipras. Kaut gan ar šo cilvēku redzu savu nākotni, redzu viņu kā savu bērnu tēvu. Meklēt kādu citu es negribu, jo vēlos blakus šo cilvēku, bet nemāku sadzīvot ar savām jūtām. Nesaprotu, kā tikt vaļā no tām, kas ik pa laikam tik ļoti stipri uzpeld, ka kliegt gribās.
21
