Nekā īsti nepārdzīvoju, bet nu man nebija dvīņu. Vnk divi MA pēc kārtas. Pieturos pie viedokļa, ka, ja nebija lemts, tad nebija, ko tur daudz pārdzīvot?...
Attiecībā uz šo situāciju, priecātos par vienu bērnu pat vairāk kā par dvīņiem, jo es nekad neesmu gribējusi dvīņus. Nu autores gadījumā - jāpriecājas, ka vismaz viens ir palicis! Vnk samierinies, ka tā tam vajadzēja notikt un novēlu, lai otrais piedzimst stiprs un vesels!