Man šobrīd nav cilvēka, kuram izkratīt sirdi, tāpēc rakstu te.
...Pēc vairākām ilgstošām attiecībām es beidzot satiku cilvēku, kurš spēja dot neizsmeļamu mīlestību, un kuram es spēju atvert savu iepriekš sāpināto sirdi. Ar kuru kopā varēja plānot nākotni, gulēt sniegā zem klajas debess un skatīties zvaigznēs, skriet pa pilsētas centru basām kājām cauri peļķēm un ļauties neviltotiem smiekliem. Sajust to nebeidzamo laimi, kad tevi katru rītu modina ar bučām un kukaragā nes uz virtuvi kopīgi paēst brokastis. Es tik pārliecināta un priecīga par savu laimi, par šo cilvēku vēl nebiju bijusi nekad! Cilvēks ar kuru bija kopīga attiecību uztvere - galvenais uzticība, cieņa un mīlestība. Es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā tas ir, kad sieviete vēlas veidot ģimeni un nākotni, ir gatava nopietnam solim. Un viņš bija vairākkārt teicis, ka ir gatavs nopietnam solim, viņš vēlējās darīt mani laimīgāku ar katru dienu. Un katru dienu to atkārtoja.
...līdz vienu dienu neatzinās, ka ir mani krāpis. Skaidrā, pats to vēlēdamies. Man asaras, cerības sagrautas, viena vienīga vilšanās sajūta. Viņš vienmēr man atkārtoja, ka nesaprot tos vīriešus kuri krāpj maitenes, un neļāva man pat domāt par šo tēmu! Vienmēr atkārtoja - "Es neesmu tāds kā visi!! Visi vīrieši nav vienā maisā bāžami! Es esmu tavs, un Tu mana vienīgā, uz mūžu.. Dievs tam liecinieks"
Meitenes... vai tiešām var būt tā, ka ir tādi cilvēki, kuri var tēlot sevi uzticīgu un uzticamu ilga laika garumā? Mums bija tik lieliskas attiecības, it visā - dvēseliski un fiziski! Es lūdzu Dievu, lai mums viss izdodas. Mēs pat neilgi pirms tam gājām uz baznīcu kopā, pirmo reizi sajutu, cik mēs esam tuvi viens otram. Viņš sēdēja, nobirdināja asaru un skūpstīja manu pieri un teica, ka par mums palūdzies, lai viss izdodas.
Un tagad.. es sēžu viena. Apstulbusi. Es nespēju vairs ļaut manam kādreiz ideālajam vīrietim pat pieskarties man. Kā tas var būt? Viņš saka, ka prāta aptumsums. Es neticu, un atstāju to uz viņa sirdsapziņas.
Kā sapurināt sevi dzīvot tālāk? Lieki piebilst, ka šīs ir manas 4. attiecības kurās tieku krāpta. Varbūt šī pasaule nav domāta naivajiem, uzticīgajiem cilvēkiem!? Ar katrām attiecībām es palieku nocietinātāka, nopietnāka un nesagraujamāka. Un pēc tam vīrieši brīnās, viņa tik skaista, apburoša, bet baidās viņai tuvoties, jo redz - viņa vairs netic vīriešiem un ir pašpietiekama!
Tām, kuras izlasīja līdz galam, paldies. :-) Padalieties ar savām pārdomām, un to, vai jūs spētu vīrietim dot otru iespēju? Ja viņš krīt ceļos asarās, un joprojām saka, ka būšu tāpat viņa sirdī uz mūžu? Ka tas ir pretīgākais , kas noticis viņa dzīvē.