Vainas sajuuta.

Es vienmēr atvainojos, ja esmu vainīga, man to nav grūti izdarīt.
Grūtāk ir, kad zinu, ka man bija ļoti minimāla vaina vai nebija vispār, un gaidu atvainošanos no otra, bet tā kā nenāk, tā nenāk. Parasti tāpat piekāpjos pirmā, jo nespēju ilgi turēt ļaunu prātu. Tomēr tad ir tāds rūgtums iekšā, ka vienmēr es palieku kā vainīgā.

Nav grūti atvainoties, vienmēr atceros, ka nav daudz lietu pasaulē, kuras varētu nokārtot vienkārši pasakot "piedod, es kļūdījos". Grūtāk ir tad, kad mani kāds ir aizvainojis, man nav viegli piedot, pat ja šis cilvēks atvainojas. Esmu ļaunatminīga.

Man ir ļoti grūti atvainoties, jo piemīt ļoti liela lepnība. Pat, ja zinu, ka mana vaina un vēlos atvainoties, dažreiz vienkārši it kā rīkle būtu nobloķēta un nevaru izspiest tos vārdus. Bet nu jālauž sevi, jo nekas labs tas nav.

Laikam visvairaak nepatiik situaacijas,ja kaads saka-es negribeeju tevi apvainot...bet ir pateicis visu tik "suliigi",ka tur pat nav domu-gribeeja un veel kaa....

Šis ir daudz sliktāk, nekā neatvainošanās. Ja apvainoja ar nodomu, tad lai vismaz neliekuļo un lai paliek kā ir. Savādāk gan iedzelt vēlas, gan balts un pūkains palikt!

Par so visu runaajot,man ienaaca atminaa taa reize,ka viena Cosmo meitene(varam nojaust,kura:-P)Manu ,vinai domaato privaato veestuli,bija nokopeejusi un ielikusi vienaa diskusijaa!Tas ir tikai taads piemeers-tas jau sen "aiz kalniem",es toreeiz taa padomaaju-tik netaktisks gaajiens tomeer.Sen esmu piedevusi vinai utt,bet kaadreiz taa padomaaju-vina man atrakstija peec tam privaatas veestules ,un nekad neatvainojaas par "so gaajienu".Tik diivaini tomeer-cilveeks "nevienu minuuti" nejutaas slikti par to,ko izdarijis...Neaizdomaajaas?Nejutaas vainiigs?Loti speeciigs EGO?Kas to lai zin!

Jackie-man darbaa bija viena koleege,kurai bija tiesi taada probleema.Man darbaa bija jaaiet pie direktora atvainoties kopaa ar koleegi...tas bija sen,bet atceros,kaa sodien:-DEs atvainojos arii vinas vietaa !Direktors taa smeejaas,jo tas izskatiijaas tik smiekliigi-telpaa bijaam abas divas!

Es atvainojos un palūdzu piedošanu vienmēr (izņemot cosmo), kad esmu vainīga. Un lūdzu no sirds, nevis ķeksīša pēc. Vienmēr arī gaidu, lai tas, kurš aizvainojis mani, atvainojas man. Ja neesmu vainīga, nekad nepiekāpjos pirmā. Ja kāds ir mani aizvainojis un nav atvainojies - pārtraucu kontaktēties.

Seliina-kaapec ne Cosmo?Te tacu arii aiz "zilaa ekraana" seez dziivs cilveeks!(s)

Agrāk bija ļoti grūti grūti atvainoties, bet esmu tikusi pāri un tagad jau ir daudz vieglāk. Bet, ja es zinu, ka neesmu vainīga, noteikti neiešu atvainoties. Tādos gadījumos pirmā nepiekāpjos.

Laikam tāpēc, ka sarunas šeit neuztveru nopietni. Tas cilvēks ir aiz ekrāna, es viņu nejūtu un tāpēc nav tās vēlmes atvainoties tad, kad esmu kaut ko nelabu izpļurkstējusies. Sarunas šeit neuztveru personīgi.

Es jūtos pamatīgi vainīga arī par tādām lietām, kuras notiek un kuras tā kā nav neviena vaina, bet es tur esmu iesaistīta. Piemēram, šodien bija situācija, ka sarunāju ar cilvēku tikties vienā laikā, jo man bija nepieciešama vi a palīdzība un biju iedomājusies, ka tad, kad tas cilvēks būs pie manas mājas, viņš uzzvanīs, tikmēr ņēmos pa māju,bet iizrādījās, ka tas cilvēks gaidīja mani pie mājas kādu pusstundu. Un es nezvanīju, jo domāju, ka mazums aizkavējas, es jau tā nejutos īsti labi, ka palūdzu palīdzību, izjaucot cilvēka plānus, ko vēl tagad zvanīšu, prasīšu kur kavējas. Pēc tam viss atrisinājās, bet es jutos tik slikti, tik vainīga, ka piezvanīju draudzenei un izraudājos klausulē, draudzene piezvanīja tam cilvēkam un pateica, ka es nenormāli pārdzīvoju un tad viņš zvanīja man, un es atkal jutos vainīga, ka viss tā notika - čīkstēju draudzenei klausulē un pēc tam vēl tam cilvēkam. :(((