Te savijas daudzas iepriekš lasītās tēmas kopā, veidojot kopējo attieksmi. Veikalā man nav problēmu palaist cilvēku pa priekšu, kurš grib tikai minerālīti nopirkt, pie krustojumiem, kad dažkārt automašīna ir apstājusies, esmu šķērsojusi ceļu un veltījusi pateicības smaidu šoferim pat situācijās, kad nav bijis nodoma iet pāri, sabiedriskajā transportā pati čekoju, cik daudz vēl brīvu vietu un vai mana soma uz blakus sēdekļa netraucēs nupat iekāpušajam.
Latvijā cilvēkiem ir neērti gan jautāt pēc palīdzības, gan uzbāzties ar palīdzību, jo bail no pretreakcijas. Tu vienreiz piedāvāsi palīdzību, Tev uzbrēks un atteiksies no tās, nākamreiz Tu pārdomāsi, vai kā pirmajam skriet palīdzēt (dažādās situācijās). Forši ir palīdzēt, bet neforši, ja var tikt aizmirsta pat elementāra pieklājība.
Tās, kas saka, ka cilvēki pārāk domā par sevi, arī pašas dažkārt domā tikai par sevi. Arī māmiņas taču nav grūtnieces visu mūžu vai arī ar ratiem līdz pensijai. Tas pārdomām, nevis uzbrukumam vai nosodījumam.