Tava ģimene - attiecības, nākotne.

Protams, ietekmē. Cilvēks, kas izaudzis saticīgā un mīlošā ģimenē vienmēr attieksies pret cilvēkiem un pasauli savādāk nekā tāds, kas bērnībā redzējis tikai skandālus, kaušanos, utt.

Tikai no tēva tas nevar būt atkarīgs, tēvs nav visa ģimene. Pazīstu puisi, ko izaudzinājusi mamma un vecmāmiņa - brīnišķīgs cilvēks.

Nu, ir gan padaudz gadījumu iz dzīves, kad mammītes par daudz lutinājušas dēlus (nereti audzinājušas vienas), tad nu vēlāk tie dēli izauguši arī gaida, ka sieva nesīs visu smagumu uz saviem pleciem. Diemžēl, bet tāds apburtais loks sanāk.
Neesmu jau pētījusi, bet dzirdēts jau ir, ka tie, kas nāk no pilnām ģimenēm, arī paši retāk šķiras.

Bet vispār jau tur ir par vīriešiem, ne sievietēm.

Uzskatu, ka šķirtās ģimenēs auguši bērni kaut ko tomēr uztver citādāk, kā pilnās ģimenēs.

Es arī nāku no šķirtas ģimenes-kā tad man bija zināt, kā jāizskatās attiecībām, ja nekad tādas mājās nebiju redzējusi?

Es arī nāku no šķirtas ģimenes-kā tad man bija zināt, kā jāizskatās attiecībām, ja nekad tādas mājās nebiju redzējusi?

Protams, ka tas daudz ko ietekmē. Bet ticu tam, ka arī nepilnā ģimenē var izaudzināt foršu vīrieti. Vajag viņam kādu labu treneri, skolotāju vai vectēvu, kas iemācīs, kā vīrietim jāuzvedas, uz sava parauga.

tb. es tāpat kā Piparene nāku no nepilnas ģimenes. Tiesa gan, kopš man ir kādi 15-16 gadi, tēvs un mamma ir atkal dzīvo kopā, bet ne kā mīļotie cilvēki, bet vnk, lai nav vientuļi. Mamma ir ļoti nelaimīga, jo tas traucēja viņai atrast jaunu mīlestību.

Es arī nāku no šķirtas ģimenes, arī esmu dažreiz nesavaldīga, varu pavēlēt, bet nekad neesmu uzskatījusi, ka tas ir tāpēc, jo nāku no šķirtas ģimenes un man ir trūcis kkāds audzināšanas pamats(t)
Par tiem memmes dēliņiem arī visādi var būt, jo tādi var būt ne tikai šķirtās ģimenēs, bet arī pilnās, kur tēvs nepiedalās audzināšanā. Bet nedomāju, ka visas vientuļās mātes audzina neriktīgus dēlus. Pazīstu daudzus foršus puišus, kurus audzinājušas ir tikai mammas.

Es uzaugu bez tēva. Pateikšu godīgi stulbi ka tā.
Māsa tagad ir vientuļā māte ar dēlu. Puika aug starp mums - sievietēm. Nezinu kas tur sanāks.

"jauniba" man bija attiecibas puisiem, kas augusi gimene bez teva, viniem ir savadaka uztvere, vini ir mikstaki, vini ir njaudigaki salidzinot ar tiem, kas augusi pilna gimene, protams, pec Paris individiem nevar spriest par visiem, bet tads prieksstats radas

Es arī nāku no šķirtas ģimenes-kā tad man bija zināt, kā jāizskatās attiecībām, ja nekad tādas mājās nebiju redzējusi?

Jā, man bija līdzīgs variants līdz brīdim, kad tas mainījās. Līdz ar to man ir vētraina iepriekšējo attiecību pieredze. Manuprāt, vistrakāk ir tad, kad satiekas divi cilvēki ar tādu bekgraundu - tādi bija mani vecāki. Ne par ko nevarēja sadzīvot.
No otras puses, mans draugs arī ir no šķirta ģimenes, bet dzīvoja ar mammu un viņai bija vairākas ilgtermiņa attiecības, līdz ar to viņam bija ieaudzināta kaut kāda sajēga, kuras man agrāk nebija.

Par rakstu - es nedomāju, ka kādam var tā vienkārši uzlikt zīmogu "mīkstmiesīgs memmesdēliņš" tāpēc, ka bērnu nācies izaudzināt vientuļajai mātei, bet vispār vīriešiem jau no bērna kājas vajadzētu ieaudzināt augstāku atbildības sajūtu un ģimeniskumu, jo to vērtību mūsdienās tomēr pietrūkst. Dažiem ir pamatīgi sajukušas vērtības, un es domāju, ka lielā mērā tas ir tāpēc, ka priekšstats par ģimeni, sievietēm un attiecībām ir greizs - ka tā ir lieka nasta.

es domāju, ka atkarīgs kā tā vientuļā māte audzina to bērnu, ja stingri, tad kāpēc , lai izaugtu memesdēliņš? ja lutina un atļauj visu, tad jau cita runa. mans draugs nāk tā teikt no ģimenes, kur mātei visi bērni ir no cita vīrieša un par vecākajiem īsti nav likusies ne zinis. kad sākām satikties, tad bija tāda lieta, ka viņš nesaprata , ko nozīmē atbildība. ejot gadiem, redzu, ka dzīvojot savādākā vidē arī pats ir mainījies, kļuvis atbildīgāks, vairāk domā kā vīrietis.

Manu draugu arī māte uzaudzinājusi viena, bet abi ar brāli normāli vīrieši, bet nu mazliet ir vismaz bijuši tie vīrieši kā piemēri, opis un mammas brālis.

Bet man brīžiem liekas,ka māte nav neko mācījusi par sieviešu lutināšanu un apdāvināšanu, drīzāk to, ka visas gribēs sēdēt uz kakla, tāpēc nedod dievs maksāt par kaut ko. Labi tik traki jau nav, bet nu drauga māte uzskata, ka viss uz pusēm jāmaksā, tas nekas, ka nav vienlīdzīgas algas. Labi, ka ar draugu mums tā maksāšana pašiem sava sarunāta.

Manuprāt, ģimenei ir ļoti liela nozīme.. Esmu uzaigusi mīlošā ģimenē, kurā katris mazāk domā par sevi, bet vairāk viens par otru :) Attiecībās bieži vien par piemēru ņemu vecākus..

Vispār sadzīvē ar citiem cilvēkiem, manuprāt, ir vieglāk.. nepazīstu skaudību, māku dot neprasot neko pretī, kā arī just līdzi citu priekos un bēdās :)

Manējie izšķīrās,kad man bija 15. Šausmīgi par to pārdzīvoju un visa dzīve man tajā brīdī sabruka. Šķiet,ka arī es pati tad mainijos.

Vai nu cilvēki ir laimīgi kopā vai arī lai vispār nav kopā. Bērnam nav jāredz nelaimīgas attiecības un mūsdienās laimīgas un mūžīgas attiecības tik pat kā nav sastopamas vispār. Un es domāju,ka mūsdienās izveidotās attiecības nevienam nebūs mūžīgas, jo ērtāk tak ir izmest un paņemt jaunu, nevis salabot jau esošo.

Un es domāju,ka mūsdienās izveidotās attiecības nevienam nebūs mūžīgas, jo ērtāk tak ir izmest un paņemt jaunu, nevis salabot jau esošo.

tas jau ir par skarbu teikts...

Nu es tā domāju.

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 15-16g.,nepārdzīvoju, jo labāk, lai dzīvo katrs savu dzīvi nevis mūžīgie strīdi, pārmetumi utml.

Manus uzskatus tas nav mainījisar ilgstošu un laimīgu kopdzīvi un to, ka var visu mūžu kopā nodzīvot.

izmest un paņemt jaunu, nevis salabot jau esošo.

Man reizēm šķiet, ka jaunieši pārāk traki aizraujas ar labošanu... labo visu ko līdz kāzām, bērniem.. tad saprot, ka nav jēgas un IZMET!

Nereti arī cosmo pavīd ieraksti par puišiem, kas neciena savas meitenes.. bet viņas ir gatavas spītīgi glābt un labot..

Precoties jau uzreiz ir jāsaprot,ka pēc tam neko nevajadzētu izmest, bet būs jāpieliek pamatīgas pūles,lai salabotu visu,kas saplīsis.

es uzskatu, ka visa cilvēka būtība, pasaules uzskats un vērtību sistēma sākas ģimenē. tapēc, jā, manuprāt, tas ļoti ietekmē dzīvi. var, protams, teikt, ka personība īpaši neietekmējas, ja esi audzis nepilnā vai nelabvelīgā ģimenē, bet pēc redzētās pieredzes gribu teikt, ka sīkumos un mazās, ikdienišķās lietās to var pat ļoti labi redzēt lielākoties. ne visos gadījumos, protams :)
esmu augusi foršā, normālā ģimenē un iekšēji vienmēr domāju, vai man reiz izdosies dibināt ko līdzīgu :)

Domāju, ka P.Kļava domāja nevis šķirtās ģimenes, bet tādas, kurās tēva kā vīrieša vispār nav! Ir liela starpība. Šķirties var cik uziet, bet bērna audzināšanā ir jāpiedalās, gan ar padomu, gan vienkāršu klātesamību. Diemžēl lielākoties tēvi ir tie, kas pazūd no bērnu audzināšanas, un tad mātes audzina vienas pašas savas atvases. Ja ar meitām tiek galā un var būt kā piemērs, tad ar dēliem ir citādāk.