Draudzība kā seriālā vai labāka?

Tā kā man draudzība ir ļoti svarīga, tad spēju atrast laiku un iedvesmu draugiem neatkarībā no tā, vai esmu attiecībās, vai brīva. Protams, esot attiecībās, otrā puse gandrīz vienmēr mazliet "apēd" draudzenēm potenciāli veltāmo laiku, bet tas nav šķērslis tomēr, lai saņemtos un satiktu. :)

Ir man attiecības, bet vīrietis mani nekur nesūta ar varu, jo mani pazīst. Es pēc savas būtības esmu vientuļniece un nekādas draudzenes man nav vajadzīgas. Sievietēm īpaši neuzticos, teikšu godīgi. Ikdienā kontaktējos ar kolēģēm un tas ir vairāk kā pietiekami.

Esmu precējusies, bet labprāt satiekos ar draudzenēm un klačojos stundām ilgi. Nevaru iedomāties, ka tā nebūtu.

Esmu aizņemta, bet nu ir draudzenes ar kurām gadiem ilgi cenšos saglabāt draudzību. Protams, ir reizes, kad ar kādu netiekos vismaz pugadu vai ilgāk, bet tas nenozīmē, ka neesam draudzene un ik pa laikam nesakontaktējamies netā vai pa telefonu.

Bet ar ģimeni - vīrietis un bērns, plus vēl mans darbs un draudzeņu grafiki ir grūti kādreiz atrast brīvu brīdi kādai no pusēm, bet tas nenozīmē, ka nav vēlmes tikties.

Kad bija tikai draugs, tad tikšanās bija daudz biežāk un tikties bija vieglāk.

Es ļoti novērtēju savas tuvākās draudzenes, man tādas nav daudz, toties pašas labākās jau vairākus gadus, taču es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri visu laiku zvanās, uztur kontaktu 24/7, sarakstās kad vien spēj, skrien uz tikšanos katru nedēļu, bāžās virsū, utt. Tiem cilvēkiem, kuri mani nepazīst ļoti labi un nezina manu raksturu droši vien liekas, ka esmu vienaldzīga pret saviem draugiem, draudzību īsti nevēlos vienmēr uzturēt, vai tamlīdzīgi, taču tā nepavisam nav - es vienkārši nespēju visu laiku ''atdot'' sevi draudzenēm, man ir ļoti nepieciešams laiks arī sev un man patīk to pavadīt vienai vai divvientulībā ar draugu, tāpēc pēc darba un ilgstošas atrašanās cilvēkos es labprātāk atpūšos mierā ar sevi, nevis pie katras iespējas cenšos čupoties ar draugiem.

Bet tuvākās draudzenes ir labi iepazinušas manu personību, to pieņēmušas un sapratušas, tāpēc attiecības nepaliek sliktākas no tā, ka mēs satiekamies nedaudz retāk un nesazvanamies katru vakaru, drīzāk es varu lepoties ar to, ka jau daudzus gadus esmu noturējusi ļoti vērtīgas draudzības. :)

Esmu precējusies man ir draudzenes :D Ir tādas, ko satieku retāk, bet ir ari ļoti tuvas, ar kurām tiekos reizi nedēļā.

Man attiecības ar vīrieti noteikti nav šķērslis tikties ar draudzenēm, iedzert, paklačoties, utt. Draudzenes taču ir vieni no maniem tuvākajiem cilvēkiem, līdz ar to vienmēr ir vēlme tikties! :)

Dažas draudzenes dzīvo citās pilsētās un pat valstīs, kad zināms par viņu ierašanos, vienmēr jau laicīgi tiek sarunāts tikšanās datums un kalendārā lieliem burtiem ierakstīts.

man ir gluzhi kaa sex un lielpilseeta -mees esam cetras :D paziistamas jau gadiem. Sarakstos prakstiski katru dienu ar visam trim, reizi menesii arii savaacamies visas kopaa. + ar katru atseviski tiekos biezhaak,ja ir iespeeja. Principaa, redzu vinjas katru nedeelju skaipaa, ja nu nesanaak satikties

Esmu attiecībās jau vairākus gadus, bet meiteņu sarunām laiks atliek.
Ir man trīs tādas draudzenes, kuras satieku vien dažas reizes gadā, bet nu tas ir fantastiski, cik labas mums ir attiecības, stundām varam sarunāties, nekad nešķiet, ka laiks būtu steidzies uz priekšu. Es, protams, būtu laimīga, ja tikšanās būtu biežākas, bet diemžēl nekā.. Šīs tikšanās ir kā cāļa zupa manai dvēselei (l)

Kā es tevi saprotu, kopš esmu nopietnās attiecībās, man vairs nav enerģija iet ar draudzenēm tikties tik bieži... tiekos, bet nu. dāāāāudz retāk.
Arī brīžiem aizdomājos par to, ka šitā pazaudēšu savas meitenes, tādēļ parasti pieceļos un saņemu sevi rokās, lai satiktos :P

Esmu attiecībās vairākus gadus, bet jā, esmu ievērojusi, ka man vairs tik ļoti neprasās katru nedēļu tikties ar draudzenēm, klačoties utt. Man daudz vairāk gribās pavadīt laiku kopā ar draugu, īpaši pēdējā laikā, kad tiekamies ļoti reti. Es vairs nespēju iedomāties, kā tas būtu, ja mēs katru dienu sarakstītos, kā tas bija vidusskolas laikos, piemēram. Bet es vienmēr priecājos viņas satikt, zinu, ka viņas nepazaudēšu, tikai tāpēc, ka tiekamies reizi pāris mēnešos, nevis katru nedēļu.

Man bija situācija kā autorei, tikai es biju tā, kas draugu dzina pie savējiem pasēdēt. Viņš arī negribēja, mūždien atrada atrunas un tad es sapratu, ka viņam ar viņiem nav vairs tik interesanti, ir mainījušās prioritātes un vispārīga izpratne par to kā pavadīt laiku. Tāpēc arī vairs nespiežu, pats viņš zinās vislabāk ko un kā darīt:-)

Ir atsijājušās draudzenes, kopš esmu attiecībās. Bet nu, ir tādas, ar ko biežāk kontakts, ir tādas, ar ko retāks. bet ik pa laikam tāpat kādu satieku. Nav tā, ka katru nedēļu man prasītos tikties, bet vismaz reizi mēnesī noteikti. Ikdienā vienkārši sačatojam vai sazvanāmies. :)

Esmu attiecībās vairākus gadus. Nu jau kauns gandrīz vai teikt, bet draudzeņu kā tādu man laikam nav vispār. Retu reizi ar kādu satiekos, ar vienu no bērnības gaitām sazvanāmies, pa retam satiekamies. Bet arī šīs "attiecības" tādas kā samākslotas..
Laikam tās dažas draudzības izkūpēja manu attiecību sākumā, kad atteicu kopīgiem pasākumiem, tusiņiem, tā vietā laiku pavadīju ar puisi. Nu jau man ir neērti viņām zvanīt, negribas uzbāzties.

Vienubrīd likās, ka es laikam ar tāda vieniniece, kam vislabāk tomēr būt ļoooti šaurā lokā, taču tagad sāku apjēgt, ka man tomēr pietrūkst mazliet jēlu klaču par visu un ne par ko. ehh. :-/

Bijām četras - vienmēr un visur kopā jau no bērnības. Pabeidzām vsk - katra aizgāja uz savu pusi, visām uzradās puiši, darbi un citas intereses. Viena pat pārvācās uz ārvalstīm.
Tagad reizi pusgadā un retāk visas satiekamies, bet sarunas paliek arvien formālākas un tikšanās laiks īsāks.
Dikti skumji par šo :'-(:-/

Esmu vienīgā brīvā meitene savā draudzeņu lokā, visas ir aizņemtas jau gadiem, bet pašas parasti vēlas satikties, paklačoties. Liekas,ka tikai viena ir mainījusies un pilnībā pārņemta ar savu zaķīti, tā iemesla dēļ arī izvairos no viņas, bet ar pārējām - sazvanos, sarakstos, satiekos. Reizēm ik dienu, reizēm pat nedēļām ir klusums, bet draudzība ir un labākas draudzenes man neatrast. Pat jābrīnās kā viņas mani pacieš, jo nereti izvairos tikties, esmu nejauka :-D , bet man ir reti lieliskas draudzenes (l)

Samera
same here! atceros, kā vēl pēdējā kursā solījāmies bieži satikties, jo LV jau tik maza, tik maza. nu jau cik gadi pagājuši, esam tikušās, hmm, 1reiz :D

Esmu attiecībās vairākus gadus. Nu jau kauns gandrīz vai teikt, bet draudzeņu kā tādu man laikam nav vispār. Retu reizi ar kādu satiekos, ar vienu no bērnības gaitām sazvanāmies, pa retam satiekamies. Bet arī šīs "attiecības" tādas kā samākslotas..
Vienubrīd likās, ka es laikam ar tāda vieniniece, kam vislabāk tomēr būt ļoooti šaurā lokā, taču tagad sāku apjēgt, ka man tomēr pietrūkst mazliet jēlu klaču par visu un ne par ko. ehh

Same here. :D Bet vispār, es pie tādām lietām nevainotu tieši attiecības. Vienkārši tās stabilās attiecības parasti izveidojas tad, kad cilvēks pats ir nedaudz mainījies, nopietnāks un tā. Varbūt tas ir iemesls kāpēc nav vairs to jēlo klaču.

diva_diva
Mēs ar tā pat solījāmies, bet kaut kā nesanāk :D
Kaut gan vismaz reizi mēnesī uzrakstu, ka varētu tikties - meitenes piekrīt un ir baigā sajūsmā, bet tā arī viss noplok :D

Man ir attiecības, bet draudzību un attieksmi pret draudzenēm tās nav ietekmējušas. Draugs nav man visa pasaule vai vienīgā interese.
Ikdienā katra no mums strādā, bet cenšamies atrast laiku, lai brīvā brīdī visas satiktos, paklačotos par to, kas kurai jauns un forši pavadītu laiku savā kompānijā. Tas vairs nav katru dienu, kā studiju laikā, bet tas ir normāli.
Esam četras, bet mums nav draudzība kā Sex un lielpilsēta, jo nevaram satikties katru dienu un arī savas guļamistabas lietas necilājam.
Man manas draudzenes ir ļoti mīļas un svarīgas.

Mani uzjautrina tie teksti, ka ar draudzenēm jau, protams, ir tikai jēlas klačas. Varētu padomāt, ka ar draudzenēm apspriež tikai tamponus un Gelishu, bet ar otrajām pusēm filozofē par Seno Grieķiju. :D