augustā mums piedzima dvīņu puikas. sākumā riktīgi priecājos, ka vīra māte palīdz dažādās lietās, kas saistītas ar mājas darbiem un gatavošanu, bet pēdējā laikā jau par daudz dzīvojās pie mums un visu kārto pa savam. esmu jau vairākas reizes ieminējusies, ka tieku ar visu pati galā, puikas paaugušies, guļ naktīs pietiekami labi, lai es varētu izgulēties, pa dienu atliek laika arī sev, jo mazie ir miera iemiesojums, turklāt mums ir arī aukle, kas pieskata mazos katru otro dienu pāris stundas, bet vīramāte katru dienu zvana un prasa, vai jābrauc palīdzēt. vienmēr saku, ka nevajag, bet tomēr vismaz 4 reizes nedēļā atbrauc un maisās pa kājām, māca dzīvot. ehhhh, šodien arī atkūlās, kamēr bijām ar vīru un mazajiem ratos airipinājušies līdz jūrai pastaigāt, atnākot mājās, viņa kaut ko kārto virtuvi un cepās par to, ka nebiju nomazgājusi pannu pēc brokastīm. jopcik, tā tak ir mana virtuve un mana panna, kaitinaaaaa. te tev nu bija svētdienas atpūta!(e)