Manuprāt, ir pilnīgi normāli neatbalstīt maisījumu došanu zīdainim mammas untumu dēļ(nerunāju par vienkāršām izskriešanām šad un tad), un normāli ir neatbalstīt arī zīdaiņa gulēšanu atsevišķā istabā. Pēc tam nesaprot kāpēc bērnam kaut kas sāp un kāpēc viņš negrib ēst savu pudeli un gulēt savā istabā.
Es neapvainoju te sievietes, kurām kaut kādu iemeslu dēļ nav sanācis barot ar savu pienu, bet ir tiešām cīnījušās.. tas tik un tā ir daudz savādāk, nekā sava prieka pēc izlemt nebarot. Man tiešām rauj uz augšu no tādām sievietēm, kuras vēl uzdrošinās izteikt līdzjūtību man par to, ka man nabadzītei jābaro ar krūti. Man tā vien gribējās atcirst, ka jūtu līdzi bērnam, kura mammai svarīgāk ir iet uzšaut dūmu un ar kočīti rokās jau pēc mēneša planēt pa klubu. Nu, ar tādu domāšanu domāju, ka nekādas cīņas par savu pienu viņai nebija. Un tādi gadījumi apkārt daudz.
Vispār palasot forumus es jau arī bez maz vai biju sagatavojusies uz to, ka man piena nebūs, jo tas ir ļoti brīnumaini un ekskluzīvi, ja kādai mūsdienās tomēr izdodas barot ar krūti. Apkārt paklausoties lielākajai daļai tomēr vispār nav bijusi nekāda saprašana par to kā notiek krūtsbarošana. Ja man pasaka, ka pēc dzemdībām ir bijušas tikai pāris pilītes piena, tad cilvēks pat nav sapratis, ka piens rodas tikai tad, ja bērns zīž. Nē, izrādās, ka bērnu tač neiešot badināt un jādod maisījums esot.