Grūtnieču BEZTĒMA

Lea2, pati neesmu bērna gaidībās, nav ne jausmas kā tas ir, bet vienkārši gan jau nav. Es pati vienmēr cenšos sievietes ar punčiem palaist vai ar mazu bērnu, lai sēžas, jo viens ir tas, ka slikti, bet otrs atkal, ka autobuss var strauji bremzēt.Bet vispār jā, cilvēki uzskata, ka labākā taktika ir izlikties, ka nedzird/meredz, šausmīgi :/
Un braukt ar mikroautobusu, o , man pat bez punča negribētos braukt! Tie šoferi brauc kā traki!

Vai kāds pārbaudīs grūtniecības testa īstumu? Citādāk arī neredzu iemeslu, kādēļ nevar iezīmēt strīpiņu...šaubos, ka kāda te piedāvās savus "pakalpojumus".
Lea2, zini, pat ja ģībonī kritīsi, iespējams, neatradīsies tuvumā kāds, kas kaut pienāks un pajautās vai viss ok. Varbūt es tāda pesimistiski noskaņota, bet tāda lielā sabiedrības masa ir.
Žēl, ka tā māmiņa tik nejauka bija... :/
Pārmaiņas pēc varu pateikt arī ko labu - šodien mani visi cilvēki palaida pa priekšu pie ĢĀ, man vajadzēja ierakstu mātes pasē, ka ņems mazo uzskaitē. Es tur tāda slapja kā maratonu noskrējusi, aizelsusies atvilkos. Varbūt tas iežēlināja. Lai nu kā bija patīkami, ka palaida.

Lea2
Ak Dievs cik pretīgi no tās dāmītes puses, it kā pati nav bijusi stāvoklī!! Saprastu, ja vecis kaut ko tādu pateiktu, bet nu ne jau nu sieviete, kura pati ir māte! (e)
Es laikam tādā brīdī vnk uzsprāgtu un uztaisītu lielu scēnu!! Un tiešām kases tak domātas gan topošajām mātēm, gan vecākiem ar bērniem, kāds sakars tam, ka Tu tur nedrīksti stāvēt, bet viņa ar sīko drīkst, vnk smieklīgi... Cilvēkiem galvā tukšums!:-/

Mani regulāri laiž pa priekšu māmiņu kasē :D Bet ja rindā ir kāda māmiņa ar bērniņu, tad vienmēr palaižu pa priekšu vai vismaz piedāvāju. Īpaši, ja bēbis čīkstīgs. Vienreiz man arī, rindā stāvot, palika slikti, bet aiz manis stāvēja nenormāli čīkstīgs bebis un teicu māmiņai, lai iet pa priekšu. Viņa tik žēli uz mani paskatījās un teica - jums laikam ātrāk vajag :D Lai gan puncis man tad nebija īsti redzams, iespējams, ka tāpat saprata vai redzēja, ka esmu bāla.

Ā, tikko atcerējos kā jauns puisis, kāpjot iekšā autobusā, tā viegli, bet tāpat jūtami, aizskāra (baidos izmantot vārdu iesita, jo tā tas gluži nebija) manu vēderu ar savu jaku, kas bija pārmesta pāri rokai, un es satrūkos. Šis nespēja izdvest pat - atvainojos vai kaut kā tā - ar īgnu skatienu un tādu "nezinu kā izturēties" skatienu paskatījās un vienkārši aizgāja. :-D
Tad es nodomāju, nu gan mums te ir tik pelēka un nepatīkama tā vidusmēra masa sabiedrībā, nespēj pat uzsmaidīt un pateikt atvainojos, ka tā sanāca.
Un runājot par ģimeņu un grūtnieču kasēm - ja baigi nespiež, es nemaz neizmantoju šo ekstru, jo man jau ir apnicis katru reizi skaidroties ar tiem stulbajiem cilvēkiem, kādēļ mēs ar vīru ejam pa priekšu. :-/ Pat tagad, 37.nedēļā, kad jebkuram skaidrs, ka esmu gaidībās, visi sāk teikt - eu eu uz kurieni jūs, es te biju pirmais!!!

Labi, ja to punci var redzēt ;) man līdz 25.nedēļai īsti nevarēja pateikt, ka esmu stāvoklī un arī pēc tam vēl laiku izskatījos vairāk labi paēdusi nekā gaidībās. Līdz ar to mani līdz pat pēdējām nedēļām neviens nekur nelaida :D
Patiesībā man vissliktāk bija grūtniecības pašā sākumā, kad veikalā rindā nevarēju ilgi nostāvēt.

Uhh es arī esmu saskārusies ar šito vienaldzību, ka nepalaiž apsēsties. Autobuss bija pilns, karsta diena, gaisa nav, knapi kājās turējos,NEVIENS nepiedāvāja apsēsties, vienubrīdi gribējās pieet klāt pie kāda veča un pateikt, lai palaiž, bet tad nodomāju aijj man ilgi nav jābrauc, gan jau izķilpšu:-D

Un otrā reize bija braucot mikriņā uz mājām. Es stāvu - Vienīgais kājas stāvošais cilvēks visā autobusā - Un NEVIENS nepalaida.

Man vienu reizi bija tāpat trolejbusā, nedēļu pirms dzemdībām. Es vienīgā stāvēju kājās, un toreiz nebija trolejbusā nevienas sievietes ap 40. :-D Visas grūtniecības laikā sabiedriskajā transportā apsēsties patiešām laida tikai sievietes ap 40. No vienas puses, it kā jau var palūgt, lai palaiž apsēsties, bet no otras puses, sabiedriskajā transportā taču ir vietas, kuras paredzētas tieši cilvēkiem ar veselības problēmām, grūtniecēm, māmiņām ar bērniem, kāpēc būtu vēl jālūdzas? It kā cilvēki neredzētu... (t) Grūtniecības vidū kādu brīdi dzīvoju Itālijā, un tur es transportā pilnīgi vienmēr bez kādas prasīšanas tiku uzreiz palaista apsēsties. Žēl, ka Latvijā cilvēki ir tādi.

man pasa grutniecibas sakuma, lidz kadam 4menesim bija drausmonigi gruti nostavet, vienkarsi neiespejami ilgak par 2 min, tad nu pie kasem vai kur ari bija neerti prasit pa prieku un es tikai stagaju surp turp, bet esot ari viru, vins vienmer man atrada sedvietu vai pa prieksu, lai palaiz ar tekstu " vinai vel vederu nevar redzet, bet ir loti gruti nostavet!" cilveki vienmer bija atsaucigi!
vispar man seit problem ar sabiedrisko transportu nav, visi vienmer palaiz, iteniba it seviski viriesi! vienu reizi man nacas paraut dzeku aiz rokas, bet vinam bija muzika ausis un skats pa logu un es gibu nost, bet lidzko ieraudzija mani, palaida!
par kasem gan, te visos veikalmos ir grutniecu, vecu cilveku un gimenes kases, BET nekad, nu nekad vinas nav korektas, cilveki vienkarsi nerespekte un man vienmer kauns visai rinadai aizradit, ka vini ir ne pa temu, retu reizi kasiere ierauga un prasa mani pa prieksu palaist!

Labrīt :-)
Esmu šodien augšā no 3:00, grūtnieču bezmiegs. (t)Atstāju vīru vēl pagulēt, jo zinu,ka viņam grūti, jo visu laiku dīdos, līdz ar to atnācu pabaudīt divvientulību ar datoru. Labi vismaz, ka vakardienas saaukstēšanās ir nedaudz norimusies.
Laikam mana bezmiega iemesls tomēr ir tas, ka man šodien USG, kura laikā, ļoti ceru, varēs noteikt bērniņa dzimumu. (l) (l)(l)Meitenes, Jūs nevarat iedomāties kāds man ir tāds satraukums :-D
Pati nesaprotu, kāpēc man tāds satraukums. Laikam zemapziņā vairāk tomēr gribētu, lai parādās puika. Vīrs arī saka, ka viņš priecāsies gan par meitiņu, gan par puisīti. Jūtos tā kā skolā pirms 1. septembra vai eksāmena. Kādai ir bijušas līdzīgas sajūtas pirms mazā dzimuma noteikšanas?

Lasu šos stāstus no mūsu ikdienas un jāpiekrīt, ka tā mums diemžēl tāda vienaldzīga sabiedrība, kura drīzāk paklusēs/izliksies, ka neredz, nekā palidzēs kādam. Patiess prieks satikt līdzjūtīgus, saprotošus cilvēkus. Un vēl, ja tik neganti izrīkojas sievietes - kā tādu vispar par sievieti vēl var saukt? (t):-O

Lea2, kurš Tev mēnesis? Varbūt toč nevar pamanīt.
Teikšu kā man bij,kad biju grūtniece, man nebija problēmu stāvēt rindās, protams, labāk ka tādu nav. Bet tagad ar mazu zīdaini, un ja vēl Tev ir zīdainis + trakojošs mazulis, tas ir grūtāk, jo, piemēram, man nepatīk ka blenž uz mazo, klepo kāds blakus, pošu iedarbība ar sākas no 6men, nezinu ar ko, kurš ir slims, vispār tinos ātrāk prom no veikalu kasēm. Bet pukstēt, nekad nepukstētu par to ja 1 cilvēks priekšā :D

Es nemaz negaidīju, ka varēs pateikt dzimumu, jo bija tikai 15.nedēļa. Satraukums drīzāk bija par pašu mazuli - vai viss ir labi. Bet naktī pirms tās usg, kaut ko sapņoju par usg un dzimumu :D Intuitīvi jutu, ka būs puika.

Man ir tikai pāri galvu velkamie bodiji. Paīd kad velk pār galvu, bet tik tās sekundes, vairāk nepatīk ka rokas velk cauri, tad trako.

Man bezmiegs ir tikai pēdējā mēnesī. Tīri fiziski grūti gulēt un arī satraukums - kas nu būs un kā?! Prieks mijas ar neziņu...

Es laikam tieši vakar gulēt ejot sāku izjust to, ka ar gulēšanu paliek smagāk. Gulēju uz vienu sānu, likās, ka guļu mazajam virsū, metos uz neērto sānu, tad paliek smagi elpot un mazais sāk kustēties, uz muguras arī nevareju, jo to tā kā lauza :D Ritigi izbesījos pirms iemigu, un tad pa nakti vismaz piecas reizes skreju uz wc :D Tagad arī mazā aprises daudz vairāk ikdienā jūtu, jo ja viņš kaut kur kādu ķermeņa daļu pastumj uz āru, tad āda reāli iesāpas :D Nevaru arī normālu celties un liekties - jādara lēnām, savādāk nepatīkami dur! :p Saucās esam iestaigājuši 30.nedēļā (l)

Uhh, sabiedriskais transports arī bija sāpīga tēma grūtniecības laikā. :( Secināju, ka mums sabiedrībā ir diezgan vienaldzīgi cilvēki. Nesaku, ka visi, bet, diemžēl, lielākā daļa tiešām. :( Atceros, braucu uz Rīgu ar Jelgavas mikriņu, pilns un nācās kājās stāvēt. Un neviens, neviens nepalaida apsēsties. Pat tam cilvēkam, kuram ar punci sejā tūlīt iebraukusi biju, pagrieza galvu uz loga pusi. Nu nav tajā mikriņā tik daudz vietas, lai neredzētu grūtnieci ar vēderu. Biju 8.grūtniecības mēnesī. Ehh, vēl slikti bija man, karsts riktīgi palika, sāka melns gar acīm mesties, vilku ātri visu iespējamo nost, lai atvēsinātos. Pus h kājas stāvēju un pie autoostas Rīgā dabūju piesēst, jo daži izkāpa ārā.

Fuj nu.. es vienmēr palaižu visas grūtnieces, vienmēr, nav vārda runa. Ja viņa pati pasaka, ka tūlīt kāpj ārā vai citu iemeslu dēļ, tad citādāk, bet piedāvāju VIENMĒR
Man tas liekas pašsaprotami...

Man līdz šim ir salīdzinoši paveicies ar braukšanu sabiedriskajā transportā un iepirkšanos veikalā pie grūtnieču un jauno māmiņu kasēm.
Sabiedriskajā transportā man vissaprotošākās šķiet jau šeit minētās sievietes ap 40 gadiem un tantuki gados - vienreiz tante atlieca priekš manis krēslu, lai ērti varu apsēsties (biju bišķi nokrāvusies ar maisiņiem). Vēl viena sieviete mani palaida apsēsties pilnā autobusā un vīrietis ir piebakstījis pie pleca, norādot uz brīvu vietu, kur apsēsties.
Jauniešiem jā, lielākajai daļai ir pilnīgi vienalga, izliekas neredzam vai ir pārāk aizņemti ar čalošanu savā starpā vai telefona spaidīšanu.
Tiesa gan, domāju, ka bieži esmu tikusi apsēsties veiksmīgas sakritības dēļ, jo kāds vienkārši kāpj ārā.
Līdz šim vienu reizi esmu stāvējusi kājās visu braucamo ceļu, kādas 5-6 pieturas sanāca pastāvēt, bet tad bija agrs rīts, pašsajūta laba un visu ceļu nopļāpāju ar draudzeni, īpaši nejūtot diskomfortu.
Kad nebiju stāvoklī, tad grūtnieces vienmēr centos laist apsēsties, ja vien kāds pirms manis jau to nepaspēja izdarīt, tāpat arī mammas ar maziem bērniem laidu apsēsties.
Par veikalu runājot - vēl nesen bija jauka situācija, kad grūtnieču un jauno māmiņu kasē kasieris (jauns puisis) pasmaidīja mani ieraugot un sievietei pirms manis uzreiz palūdza mani palaist pa priekšu un apkalpoja mani. Pateicu paldies gan viņai, gan kasierim. :-)
Parasti ar vīru veikalos ejam uz pašapkalpošanās kasēm, ja ir iespēja un nav milzu rindas - ātrāk un ērtāk.

Par dzimuma uzzināšanu - īpaša satraukuma man nebija, jo mums ar vīru nav tāda izteiktāka vēlme pēc dēliņa vai meitiņas. Man tikai bija nedaudz jocīgi tādā ziņā, jo visu laiku iekšējā sajūta teica, ka būs puisītis un līdz dzimuma uzzināšanai ar punci vairāk runājos tā it kā puikiņš būtu puncī un uzzinot, ka būs meitiņa-peciņa bija jāpārslēdzas uz meiteņu sarunām.
Vienu brīdi ar vīru domājām varbūt vispār dakterei nejautāt kas tad mums būs, lai ir pārsteigums, bet tad padomājām un secinājām, ka tomēr gribam uzzināt, lai zinām kādos toņos drēbītes pirkt un visas pārējās bērnu lietiņas. :-)
Es vairāk brīnījos par dažiem radiem un paziņām, kuri mums teica, ka viņiem vairāk gribētos, lai mums ir dēliņš (daļai) vai meitiņa (daļai). Tad es pie sevis tā domāju - kā tas ir, ka jums gribētos. :-D
Tagad līdzīgi ar vārdiņa izvēli, kad daži iesaka, ka viņiem tāds vai šāds variants patīk, lai gan mēs jau esam izvēlējušies vārdiņu. Man uzreiz ir tāds - nu labi, lai jums patīk, bet mēs sauksim tā kā esam izvēlējušies.:-)
Āā, vēl sasmējos par savu mammu, kur sāka man teikt kurš datums dzemdībām viņai patīk labāk un kurš datums mazāk, ja iekrīt tādā vai šitādā dienā.:-D Viņa jau arī to vairāk caur joku, protams, teica, tad nu jā, sasmējos. :-D