Katram jau tā pieredze savādāka, vai laba - neņemos spriest. :-D
Pēdējos grūtniecības mēnešus skraidīju kā tukšgaitnieks - katru dienu ar vienu un to pašu sarakstu (sakasīts no visiem interneta resursiem), bet vienmēr atnācu mājās kaut ko nenopirkusi, jo nevarēju saprast vai tas viss vajadzīgs. Dzemdību somas krāmēšana bija tīrās šausmas, varētu padomāt, ka braucu ceļojumā. Tagad priecājos, ka nenopirku to pakaviņu, jo tas stāvētu stūrī iemainīts pret satītu segu. Priecājos arī, ka vanniņu nenopirku, bet izmantoju lielu bļodu, jo arī tā mums pagaidām nenoderētu. Par tādām aitas ādām pirmo reizi dzirdu. :-D Pirms dzemdībām domāju - ko tad es iešu uz pilsētu ja kaut ko vajadzēs, jānopērk uzreiz. Laikam biju iedomājusies, ka līdz ar bērniņu būšu piekalta mājām, bet tagad tik saprotu, ka ja kaut ko vajag, var taču aiziet nopirkt - vēl viens iemesls jaukai ratu pastaigai. Tas protams, tīri individuāli.
Par bēbja drēbītēm man vispār bija tumša bilde, nu pusotrs mēnesis riņķī, nāk jau divi, un esmu iemanījusies ko kad vilkt. Par aprūpi arī neko nesapratu, pirmās ģērbšanas reizes ilga pusstundu, bet ar laiku jau piešāvos un bērniņš jau nav nekāda jēla ola.