Tad nu mans dzemdību stāsts - 29.jūnijā četros no rīta nogāja ūdeņi, pirms tam domāju, vai varēšu atšķirt no kaut kādas smērēšanās, bet to tiešām nevar sajaukt, biju kā ūdenskritums. Modināju draugu un pus6 bijām Siguldas slimnīcā. Atvērums bija 4cm, bet kontrakcijas pēc pāris minūtēm, bet kaut cik izturamas, kaut gan jau mērot toņus knapi varēju nogulēt uz tā galda. Ap 9 vienkārši rāpoju pa sienām, parasti labi paciešu sāpes, bet te nu es vienkārši bļāvu, kaut ko tādu nebiju iedomājusies, daugs mēģināja palīdzēt ar masāžu un aukstām kompresēm uz pieres, bet es vienkārši vairs nevarēju izturēt, sāpes bija tik biežas, ka pat elpu īsti nevarēju atgūt. Teicu, lai iet un paprasa EA, kaut gan pirms tam domāju, ka neņemšu, izmērīja atvērumu - 7 cm un iešpricēja. Pēc pusstundas biju uz dzemdību galda, domāju, ka tūlīt tūlīt satikšu savu maziņo, bet tā vēl nebija. No 10 līdz pus3 nomocījos, 9cm bija vairākas stundas, dakteri tik skatās, ka nekas uz priekšu neiet, bet man jau bija sajūta, ka nezinu, ko iesākt, EA arī diezgan ātri izgāja un vairāk špricēt nedrīkstēja. Turpinājumā vēl bija stimulācija un skābekļa došana gandrīz visu laiku, jo mazais jau arī bija nomocījies. Tad visādas pozas, un elpošanas un pūšanas, bet tāpat nekas nesanāca. Draugs arī bija uztraucies ne pa jokam, pēc tam teica, ka to visu redzot, tāda bezspēcība, ka nekā nevari palīdzēt. Pus3 man piedāvāja ķeizaru un tas nāca kā atvieglojums, pēc vairāku stundu mocībām, kad vēl redzi, ka ārsti saskatās un pakrata galvu, ka nekas uz priekšu neiet. Beigās izrādījās, ka mazā galviņa bija tā kā pašķiebusies uz vienu pusi un nevarēja ieslīdēt kā vajag, kā arī nabassaite 2x ap kakliņu. 14.59 mans mazulītis beidzot bija pie manis un tā bija fantastiskākā sajūta pasaulē, ka visas sāpes uzreiz aizmirsās. Viņa vaidziņu pielika pie mana un tās emocijas bija neizsakāmas. Kad mani aizveda uz palātu, mani sagaidīja jau draugs ar mazo uz rokām un asarām acīs. Tāds nu ir mans stāsts. :-)