Man nebija depresijas, grūtniecības laika jutos harmoniska, teikšu taā, nebija jau par ko bēdāties vai pārdzīvot.
Bet kad bērns piedzima, lēju gaužas asaras, par visu un neko, varēju sēdēt un gaudot pie sevis, bet vietām lēju īstas laimes asaras, kādas nekad dzīvē neesmu raudājusi, laime mijās ar pilnīgu iekšēju tukšumu. Šīs emocijas ir pilnīgi normālas. Ļoti asi uztvēru un uztveru kādu aizrādījumus, piemēram, vai es tieku ar visu galā, varu mest visu pa gaisu, ja kāds liek man justies kā netiktu ar kaut ko galāc(e), vai kādu citu aizrādījumu par bērnu. :-)