Paldies meitenes (l)
Tad nu tā - beidzot esam mājās. Viss sākās 18.11 pus divos naktī, kad parādījās regulāras sāpēs. Notusējām līdz pieciem un devāmies uz slimnīcu. Tur apskatās, ka tikai 2cm, bet nu labi, astāj. Sašpricēja mani un gaidīja. Visu dienu nekas nenotika, sāpes pastiprinājās, bet nekas nevērās vaļā. Mājās nelaida. Uz nakti iešpricēja poti, kas it kā paātrinot visu un lika iet gulēt. Vīrs aizbrauca mājās izgulēties, lai gan man ļoti, nu ļoti negribējāš palikt vienai, tomēr palaidu.
12 naktī nogāja ūdeņi un tad sākās elle. Labi, ka es biju viena palātā,jo vārtījos uz ceļiem pie gultas aiz krapmjiem. Asaras acīs un tā sāpēja, ka likās, ka tūlīt būs. No rīta apskatās un kas tur - 3cm. Man vispār acis kvadrātā un bimbiens pa gaisu. Tādas sāpes un nekas.
Pēc tam sāka laist visu arsenālu, kas viņiem bija, lai stimulētu. Šprices, tabletes pa vairākām reizēm, sistēma visu dienu rokā un visu laiku laida šķidrumus. Tik nežēlīgas sāpes es savu mūžu nebūtu iedomājusies. Paldies dievam, ka vīrs bija blakus, visu laiku turēja mani, runāja, atbalstīja, palīdzēja. Ap diviem dienā apskatās un tur tik kādi 5 -6 cm. Godīgi, man likās, ka es nomiršu turpat uz vietas. Apziņa vispār atslēdzās. Sāka laist visu pa riņķi kādu reizi 4 vai piekto, es vairs pat neatceros. Dakteri un vecmātes nāk viena pēc otras un tik runā savā starpā. Piecos man ielaida EA pēc viņu iniciatīvas, cerot, ka iestrēgušie cm atvērsies. Pieminekli tam,kas izgudroja ea, labākā sajūta mūžā. Protams, ka mani tur locīja un ar varu turēja, lai iedurtu, jo es vairs neko neapjēdzu, slēdzos ārā, visas balsis vienādas un vienīgā doma bija par to, lai ātrāk beidzas. Es savu mūžu nekead nebiju tik daudz raudājusi, kā todien. Raudāju un vīram atkārtoju, ka es nespēšu izspiest, es jūtu, ka nespēšu. Līdz nāca labākās ziņas manām ausīm - mēs gribam veikt ķeizaru, bērns ir par lielu un galva neslīdz vajadzīgajā vietā, jo neverās vaļā vienā pusē dzemdes kakls.
Tad nu pēc minūtēm 30 es beidzot satiku savu meitiņu, kaut uz īsu brīdi,bet tā bija tāda atvieglojuma sajūta. Tāds neizsakāms prieks, kad ieveda palātā un vīrs skatās ar laimes pilnām acīm uz mani un meitiņu. (l)
Pēc ķeizara gan sākās ļoti lieli un nekontrolējami krampji un vemšana, bet tas ir nieks. Tagad gan cīnamies ar barošanu. Lēnām jau sāk sanākt vai arī man tikai tā liekas :D bet guļava liela. Sajucis viņai diena ar nakti, jo dienā nav pamodināma, a naktī ceļās ik pa 2h.
Cerams, ka neko neaizmirsu, lai gan daļa no notikušā man ir miglā tīta, par ko es nemaz nebrīnos :D Un vīrs mani ir atbrīvojis no bērnu gaidīšanas uz kādu laiku, jo izteicās, ka pēc šādām dzemdībām, kad redzēja, kādas man bija mocības, tuvākajā laikā bērnus neplānosim :D