Labrīt visām! Mūsu meituks ir klāt! 54cm gara un svēra 4230g. Piedzima vakar 19.40! Tagad abi ar tēti joprojām čuč kā lāči, bet man vairs iespējams atrast pozu kurā aizmigt!
Kā mums gāja-samēra ok līdz pienāca pēdējās 2-2.5h. Viss tā riktīgi sākās 30.10 ap 8iem vakarā un tā es ar kontrakcijām tusēju līdz kādiem 8.00 un tad braucām uz DzN. Ap 15.30, kad atvērums bija 4cm es dabūju EA un tā bija tāaada svētlaime. Kontrakcijas bija sāpīgas, bet es jau biju augšā vairāk kā 24h līdz ar to spēki sāka zust. Ar EA atvērums stundas laikā bija līdz 10cm un vecmāte lika sākt spiest, jo, lai gan kontrakciju nebuja, spedošo sajūtu jutu. Un tad sākās.. pagāja apmēram stunda līdz dabūju savu lielo meitu pāri pēdējam šķērslim uz maksts kakliņu, bet tālāk nekā.. vēl vismaz stundu tas tā turpinājās un es nekādi nevienā pozā nevaēju viņu iestumt tajā pēdējā ceļā. Atelpas starp kontrakcijām praktiski nebija, piekliedzu visu DzN un domāju, ka nupatās jau atstiepšu kājas. Vecmāte redzēja ka man zūd spēki un ka es nevaru vai nemāku to bērnu dabūt pareizajā vietā. Pasauca dakteri un tad šīs abas mēģināja man palīdzēt. Vecmāte spieda bērnu no augšas un daktere mēģināja palīdzēt man bet visu laiku man teica, ka es nedaru pareizi. Nu tā arī nesapratu, kā vajadzēja pareizi, jo ļoti centos spiest kā man teica bet bez rezultāta. Beigās saprata, ka mēs nejur neiekam. Pasauca vēl neonatalogu, jo tika pieņemts lēmums izvilkt bērnu ar vakuumu un veikt iegriezumu. Lai gan meituks tepat vien bija, es vnk nevarēju dabūt viņu tik tālu, lai piedzimtu galviņa. :'-( tā bērna izvilkšana bija burtiski 20sekunžu jautājums tā kā mazulei tas bija labāk nekā vēl ilgāk mocīties manā dzemdes kaklā. Vecmāte bija nedaudz vīlusies, ka nācās pielietot šo metodi, jo viņa teica, ka viss tik smuki gāja līdz tam pēdējam brīdim. Arī plīsumu tādā gadījumā nebūtu. Bet nu kad meita bija bija uz punča, aizmirsās sāpes un viss pārējais. Mans vīrs bija izcils atbalsts. Par spīti tam vakuumam, meitiņai nekas nekaiš. Pēcāk gan vēl bija jautrība ar šūšanu, jo man bija gan lokālā anestēzija, gan EA bet bina vietas, kur es ne tikai jutu, ka notiek šūšana, kas būtu ok, bet tiešām likās ka nekādas zāles nav iedarbijušās. Daktere bija šokā ka man joprojām sāp, jo, protams, ka viņai nav patīkami kā viena tur asarām acīs ko ņemas :D Bet principā bija tas no kā es nedaudz baidījos-mans zemais sāpju slieksnis biha pamatīgs iegāzējs. Strādāju no sirds, bet nu beigās sanāca kā sanāca.
Bet vakar jau meituku smuki pabaroju, tūliņ celsies un atkal ēdīsim. Pirmās krūtsbarošanas sajūtas protams nav baigi patīkamas, bet gan jau pieradīšu :)
Pagaidām par DzN ārstiem labākās atsauksmes, jo es redzēju, ka viņi man centās palīdzēt visvisādi, lai es pati varētu piedzemdēt. Bet nu tas nebija manos spēkos diemžēl. Vecmāte jau teica-ja šis būtu otrais, sen jau būtu kā korķis ārā tā kā nākamreiz jābūt vieglāk :D Tā kā tā :)