Tātad, vakarā man sākās ļoti stipras sāpes muguras augšdaļā, tik stipras, ka no sāpēm momentā vemt sāku. Zināju, ka tā nevajadzētu būt. Braucām uz slimnīcu. Pa ceļam pārgāja, taču kontrakcijas turpinājās. Slimnīcā paklausījās tonīšus, pārbaudīja atvērumu, kura nebija - aizsūtīja mājās gaidīt vai nu biežākas kontrakcijas vai stiprākas sāpes. Tā, nu, centos paspēt pagulēt un atpūsties, bet kāda tur gulēšana, ja pēc precīzi 9-10 minūtēm kontrakcija ir klāt. Gāju vannā, lai mazliet atslābinātos.. no sākuma palīdzēja, beigās 4:00 no rīta modināju savējo un teicu, ka vairs nevaru izturēt tās sāpes. Aizbraucām uz slimnīcu, iedeva šprici un kaut kādas pretsāpju zāles, lika iet pagulēt. Piecēlos labi izgulējusies, a, tur gļotu korķis izslīdējis. Pārbaudīja atvērumu - 4cm. Man bija prieks par to, ka kaut kas beidzot ir sakustējies. Nu, un tālāk nav daudz ko stāstīt.. kontrakcijas, atpūta, kontrakcijas, atpūta.. centos vazāties ar to staiguli, lai kaut kas ātrāk notiktos. Teikšu kā bija - sāpes neciešamas. Manējais visu laiku bija klāt, bet es viņam neko nevarēju ne pateikt, ne atbildēt. Tā, nu, viņš nabadziņš klusi stūrītī sēdēja un lieki mani netraucēja! Pie izspiešanas turēja rociņu. Es bez viņa nebūtu iztikusi, vismaz nevaru iedomāties, ka būtu visu to laiku viena bijusi.
Bija viens neliels plīsums. Domāju, ka būtu iztikusi bez, ja mazais ķipars dzimstot nebūtu sev rociņu zem auss pabāzis.
Ārprāts, tikko izrēķināju, ka sanāk 52h kopā no pirmajām sāpēm līdz mazā piedzimšanai. :-O Man likās traki, kad kādreiz izlasīju par dzemdībām, kuras ilgušas 16h.